Nākamās dienas nokrēslā Kurmis, kas bija uzcēlies
vēlu un visu dienas cēlienu aizvadījis vienā dieva mierā, sēdēja patlaban ūdensmalā un makšķerēja, kad Žurks, izciemojies pie draugiem un izpļāpājies ar tiem krustu šķērsu, nāca lēnā garā draugu meklēt.
— Vai dzirdēji jaunumu? — viņš uzsauca Kurmim.
— Visam upeskrastam viens vienīgs runājamais mutē: Krupis šorīt ar agro vilcienu aizbraucis uz pilsētu. Un pasūtījis sev lielu un gaužām dārgu automobili.
III. MŪŽAMEŽS
Kurmis jau sen ilgojās iepazīties ar Āpsi. Pēc visa spriežot, Āpsis bija ļoti svarīgs zvērs un, lai gan reti redzams, tomēr atstāja savu neredzamo iespaidu uz ikvienu, kas dzīvoja šinī apkaimē. Taču vienmēr, kad Kurmis ieminējās Ūdensžurkam par savu vēlēšanos, draugs centās viņu atrunāt.
— Nevajag steigties, — viņš parasti sacīja. — Kādā jaukā dienā, ja ne šodien, tad rīt, Āpsis pats iegriezīsies pie mums — viņš tā allaž mēdz iegriezties —, un tad es jūs iepazīstināšu. Āpsis ir viskrietnākais puika! Tomēr tev jāņem par labu ne vien tas, kāds viņš var likties, bet arī — kad izdodas tikties.
— Bet vai mēs nevarētu viņu ielūgt pie sevis — uz pusdienām vai kā citādi? — Kurmis minēja.
— Viņš jau nenāks, — Zurks vienkārši atbildēja.
— Āpsis neieredz sabiedrību. Un ielūgumus, un pusdienas, un visādas šitādas būšanas.
— Nu labi, tad varbūt mēs varam aiziet pie viņa? — Kurmis ierosināja.
— N-nu n-nē, vai zini, tas viņam nepavisam vairs nepatiks! — Zurks sāka uztraukties. — Viņš ir tik kautrīgs, ka noteikti jutīsies neērti. Pat es nekad vēl neesmu riskējis iet pie Āpša mājās, lai gan mēs esam visai labi pazīstami. Nē, nē, par to nav nozīmes runāt, Āpsis taču mīt pašos Mūžameža dziļumos.
— Lai viņš tur mīt, tas nekas, — Kurmis sprieda,
— tu pats teici, Mūžamežs nemaz nav tik briesmīgs, vai ne?
— J-jā, tā gan, — Žurks izvairīgi atsacīja. — Bet es domāju, mēs taču neiesim tūliņ pat. Nē, nē, tūliņ gan ne. Tas ir tālu, un vasaras laikā Āpsis nemaz nebūs mājās; turklāt viņš var iegriezties pie mums kuru katru dienu, vajag tikai mierīgi pagaidīt.
Un ar to Kurmim nācās samierināties. Bet Āpsis nenāca un nenāca, un katra jauna diena atnesa savus priekus, un viss palika pa vecam, un tikai tad, kad vasara sen bija pagājusi, kad aukstums un drēgnums, un dubļainie ceļi vairāk spieda dzīvot pa iekšu un uzmilzusī upe traucās gar logiem tādā ātrumā, ka smieklīgi būtu pat mēģināt sēsties laiviņā, — tad Kurmja domās atkal iemājoja pelēkais vientuļnieks Āpsis, kas dzīvoja atšķirti viens pats savā alā Mūžameža dziļumos.
Ziemā Ūdensžurks vairāk tikai gulšņāja vien, agri likās uz auss un vēlu cēlās augšā. Pa īso gaismas brīdi viņš šad un tad uzskricelēja kādu dzejolīti vai paknibinājās ar citiem sīkiem mājas darbiem; un vienmēr daži dzīvnieki iegriezās papļāpāt, un tad nu, protams, aizsākās garu garās runas, ikviens centās izstāstīt un salīdzināt savus pagājušās vasaras iespaidus ar citu darbiem un vērojumiem.
Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā! Tur bija bezgaldaudz spilgtu redzējumu, tik krāsainu, košu! īsta upeskrasta skaistuma parāde cēli aizsoļoja gar acīm, atsedzoties gleznainās ainās, kas svinīgā plūdumā pavērās cita pēc citas. Pirmie nāca mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, purinādami ūdens- spoguļa priekšā vēju samudžinātās krāšņās cirtas, un pašu sejas tad pasmējās pretim no atspulgiem. Kazrozes, klusas un skumjas kā saulrieta mākoņi, centās nepalikt iepakaļ. Tauksaknes — purpura mēļums rokrokā ar baltu — spraucās uz priekšu, lai ieņemtu rindā savu vietu; un beidzot kādurīt mežrozīte nosebojusies, apmulsusi, kautra nostājās visu priekšā, un tad ikviens
zināja — it kā stīgu orķestris to būtu pavēstījis, svinīgiem akordiem pārejot gavotes ritmā, — ka nu ir pienācis jūnijs. Taču kāds svētku dalībnieks aizvien vēl tika gaidīts — aitu gans, ko bildinās nimfas, bruņinieks, kuru ilgodamās pie saviem logiem gaida lēdijas, princis, kas ar skūpstu modinās vēl miegā dusošo vasaru dzīvei un mīlestībai. Un, kad vīgriezes — vējainas, smaržīgas — dzintardzeltenos ņieburos viegli aiztecēja puķu pulkā uz savām vietām, svētku uzvedums varēja sākties.
Un kas par jauku izrādi tā bija! Pusmiegainie dzīvnieki, saritinājušies savās alās, ārā vējam un slapjdraņķim bungojot pa durvīm, atsauca atmiņā vēsos, klusos rītus kādu stundu pirms saullēkta, kad balta migla, bieza kā vāks, klājās pār ūdeņiem; un tad pirmā agrā pelde — cik auksti drebuļi, kāds skrējiens pa krastmalu! — un mirdzošā, gaišā pārvērtība uz zemes un gaisos, pār ūdeņiem, kad piepeši atkal pie viņiem atnāca saule, pelēcīgums pārtapa zeltā, un uz zemes vēlreiz piedzima krāsas. Un vēl tie atsauca atmiņā diendusas tīksmīgo gurumu zem biezas lapotnes zaļā puskrēslā, kur iestīdza zeltaini gaismas dzīpari un kustējās sau- leszaķīši; un viņi brauca ar laivām un peldējās bula pēcpusdienās, klejoja pa smilšainiem ceļiem un labības laukiem; un beidzot pienāca garie, vēsie novakari, kad
tik daudz un ilgi tika spriests par dienas gaitām, kad savijās tik daudzas jaunu draudzību saites un kad tik daudzi bīstami un aizraujoši ceļojumi tika iecerēti nākamajai dienai. Bez gala, bez malas bija ko stāstīt un pārspriest šinīs īsajās ziemas dienās, dzīvniekiem sēžot pie rūcoša kamīna, un tomēr Kurmim palika pāri daudz brīva laika, un kādu pēcpusdienu, kad Ūdensžurks atzveltnī pie uguns brīžam snauda, brīžam centās atskaņot dažas vārsmas, kuras nekādi negribēja sabalsoties, dzīvnieciņam nobrieda lēmums doties ceļā vienam pašam un izpētīt Mūžamežu, un varbūt iepazīties ar misteru Apsi.