Bija auksta, mierīga pēcpusdiena, pār galvu pletās saltas, tēraudpelēkas debesis, kad Kurmis, izslīdējis no siltās viesistabas, izgāja laukā. Zeme visapkārt bija kaila, ne kokos, ne krūmos ne lapiņas, un dzīvnieks saprata — nekad viņš nav varējis tik tālu un dziļi ielūkoties apkārtējā pasaulē kā šinī vēsajā ziemas dienā, kad daba dus dziļo gadskārtu miegu un šķiet nometusi vispēdējās drānas. Birzis un gravas, akmeņlauztuves un visas citas vasarā acij apslēptās vietas, kur zem lapotnes vijās noslēpumainas ejas un alas, ko pētīt un izlodāt, gulēja atse- gušās pilnīgi kailas, piedāvādamas savus noslēpumus, itin kā lūgdamās, lai šobrīd ikviens ir augstsirdīgs pret viņu nabadzību, līdz tās atkal varēs līksmoties krāšņos maskarādes ģērbos kā agrāk un aizraus, un pievils, un kārdinās ar savām vecajām blēdībām. Tas modināja gan savādu līdzjūtību, gan silti skāra, pat satrauca sirdi. Kurmim bija prieks, ka viņam mīļa šī neizskaistinātā zeme — tvirta, bez drānām un rotām. Viņam ausa atskārsme par tās kailajiem locekļiem — tie bija skaisti, spēka pilni un vienkārši. Un zemei nemaz nevajadzēja ne siltās āboliņa segas, ne vējā viļņojošu smilgu, ne sargājošu vilkābeļu žogu, un arī skābaržu un gobu kuplumu vislabāk bija nomest nost; un tā garā spirgts un priecīgs Kurmis sparīgi soļoja tik uz Mūžamežu, kas drūms un draudīgs pacēlās viņa priekšā gluži kā tumša klints no ūdens kādā mierīgā dienvidzemju jūrā.
Bet nenotika nekas briesmīgs, pirmoreiz ieejot mežā. Zem kājām krakstēja zari, apkrituši stumbeņi stājās ceļā, piepes uz celmiem ņirdza kā smieklīgi ģīmji un pirmajā brīdī pat biedēja ar savu līdzību sen pazīstamām, pusaiz- mirstām sejām, bet tas taču bija interesanti un aizraujoši! Uzmundrināts un sparīgs dzīvnieks līda tik iekšā pašā meža melnumā, un koki spiedās apkārt ciešāk un ciešāk, un alas no visām pusēm mēdījās atbaidošām rīklēm.
Nu viss bija sastindzis klusumā. Tumsa biezēja acīm redzami, milža un klājās gan aizmugurē, gan priekšā, bet gaisma likās aizslīdam projām kā palu ūdeņi.
Tad sāka rādīties viepļi.
Vispirms pār plecu, kā šķita, viņš manīja spocīgu ērmu — sīku velnišķīgu ģīmīti, smailu kā ķīlis, — kas lūsinājās uz viņu no kādas alas. Kolīdz dzīvnieks pagriezās un pavērsās pretim, ērms izgaisa.
Kurmis pielika soli, jautrā garā pats sev piesacīdams nesākt nu iztēloties visādus mošķus, citādi miera no tiem vairs nebūs. Viņš pagāja garām vēl vienai alai, tad vēl vienai, vēl, bet piepeši — jā! … nē! … jā! — tiešām sīks vieplis uzzibsnīja niknām acīm no kādas alas un pazuda. Kurmis sastinga … tad saņēma dūšu un gāja tālāk. Un pēkšņi — it kā citādi nemaz nebūtu bijis —- visas alas, gan tuvākās, gan tālākās (un alu bija simtiem), likās, ieguva savus viepļus, kas ik mirkli parādījās un zuda, raidīdami viņam naida un ļaunuma pilnus skatus; un visi viepļi bija niknacaini, velnišķīgi un spici.
Kolīdz es aizietu prom no šīm alām uz upmalu, Kurmis domāja, te nebūtu vairs neviena viepļa. Dzīvnieks pasviedās nost no takas un ienira biežņā, kur neviens vēl nebija kāju spēris.
Tad sākās vīvināšana.
Tā bija tikko dzirdama, spalga skaņa, kas vispirms aizsākās tālu aizmugurē un kaut kā savādi spieda steigties uz priekšu. Pēc tam, vēl aizvien tikpat vāja un spalga, skaņa atausa tālu priekšā, lika saminstināties, gribēja, lai viņš iet atpakaļ. Kad Kurmis neziņā apstājās,
tā ietrīsējās no visām pusēm, un šķita — kaut kādas būtnes to padod tālāk, uztver un izvīvina cauri Mūžameža plašumiem līdz vistālākajām malu malām. Lai tās būtu kas būdamas, svešās radības nu bija uzrautas kājās,modras un gatavas uz visu! Bet viņš .. .viņš bija viens pats, bez ieročiem, un palīdzību nebija no kā gaidīt; visapkārt kļāvās un biezēja nakts.
Tad sākās čabēšana.
Pirmajā brīdī šķita, no kokiem krīt lapas — tik bezgala viegla un liega bija šī skaņa. Tad, pieaugot skaļāka, tā ieguva ritmu, un Kurmis zināja, ka tas nav nekas cits
kā sīku pēdiņu pakšķēšana — tipu-tapu, tipu-tapu—, tikai vēl attālu. Vai pakšķēja priekšā? Vai varbūt aizmugurē? Pirms likās — priekšā, pēc — aizmugurē, tad — abējādi. Čabēja aizvien spriegāk un neatlaidīgāk, čabēja ikkatra zemes pēda, Kurmis sasprindzis ieklausījās, pieliecās šā un pieliecās tā, — čaboņa viņu ielenca un nāca klāt no visām pusēm. Kamēr dzīvnieks stāvēja klausīdamies, starp kokiem parādījās trusis, tas drāzās lēkšiem taisni šurpu. Kurmis domāja — garausis palēninās gaitu vai sviedīsies sānis. Bet kas tev deva! Trusis nošvīkstēja garām, gandrīz viņu aizķerdams, stingu, niknu ģīmi, iz- velbtās acis bolīdams.
— Prom no šejienes, muļķi tāds, prom! — Kurmis dzirdēja garausi nošņācamies, kad tas meta cilpu ap kādu celmu un nozuda laipni pavērtā alas mutē.
Čabēšana tapa vēl skaļāka, līdz šķita, ka pēkšņi uznākušas krusas graudi pakšķētu pret sauso lapu segu, kas bija izklāta visapkārt mežā. Likās — viss mežs nu skrēja, dipšināja, kaut ko ķerdams, gūstīdams, lenkdams … Varbūt kādu dzīvnieciņu? Izbīlī Kurmis arī metās skriet, pats neaptverdams, kurp un kāpēc. Viņš brāzās kaut kam virsū, pār kaut ko klupa, krita, kaut kur vēlās iekšā, spraucās, izlīda kaut kam pa apakšu un kaut kam sviedās apkārt… Beidzot Kurmis paglābās dziļā, tumšā veca skābarža dobumā, kas sniedza pajumti un slēptuvi, iespējams, pat drošu; tikai kas to varēja zināt? Lai nu kā, dzīvnieks bija pārāk piekusis, lai vēl skrietu, tas spēja tikai ierušināties dobumā sakritušajās sausajās lapās, cerot, ka būs kādu laiku drošībā. Viņš gulēja ar skaļi pukstošu sirdi, drebēdams klausījās čaboņā un vīvinā- šanā aiz dobuma sienām un beidzot visā pilnībā izjuta milzīgās baismas, ko šeit bija pierediējuši citi sīki lauku un dzīvžogu iemītnieki, saprata, kāds tiem bijis vismelnākais brīdis — tas pats, no kura žurks viņu veltīgi centies izsargāt, — Mūžameža LIELĀS BAILES!