Ūdensžurks tobrīd silti, omulīgi snauda pie kamīna. Lapa ar aizsākto dzejoli bija noslīdējusi uz grīdas, galva
atslīdējusi uz atzveltņa, mute pavērta — viņš klejoja pa zaļiem sapņu upju krastiem. Tad vienubrīd ogles sakritās, uguns nosprakšķēja un uzsitās spoža liesma; Zurks satrūkda- mies pamodās. Atcerējies, ar ko bija nodarbojies pirms iemigšanas, viņš pasniedzās pēc lapas ar pantiņiem, pētīja to kādu brīdi, tad aplaida acis apkārt, meklēdams Kurmi, lai pavaicātu, vai tas nezinās kādu skaistu atskaņu.
Taču Kurmi nekur neredzēja.
Zurks brīdi klausījās. Māja šķita savādi klusa.
Tad viņš nokliedzās vairākas reizes:
— Kurmi! . .. Kurmi! .. .
Atbildes nebija. Zurks piecēlās, izgāja priekšnamā.
Kurmja cepuri neredzēja parastajā vietā uz vadža. Bija nozudušas arī viņa kamašas, kas allaž tika atstātas pie lietussargu statņa.
Zurks devās ārā un rūpīgi apskatīja zemi visapkārt ap māju, cerēdams ieraudzīt pēdu nospiedumus. Jā, tepat jau tie bija, patiešām! Kamašas Kurmim vēl gluži jaunas, nupat šai ziemai pirktas, zoles cilnīšu raksts ass un tvirts. Pēdas redzēja aizstiepjamies pa valkano zemi taisni uz Mūžamežu.
Zurks sadrūma; brīdi viņš stāvēja, dziļās pārdomās iegrimis. Tad zvēriņš iemetās atpakaļ mājā, aplika ādas
jostu, aizbāza aiz tās divas pistoles, paķēra resnu milnu, kas stāvēja priekšnama kaktā, un raitā solī aizsteidzās uz Mūžamežu.
Metās jau tumsa, kad Zurks sasniedza mežmalu. Viņš nekavējoties ienira biežņā, satraukti grozīdams galvu uz visām pusēm, vai nemanīs kādu zīmi, kas liecinātu, ka te
gājis viņa draugs. Šur un tur no alām pašāvās Jauni vieplīši, bet pazuda vienā
mirklī, ieraugot brašo dzīvie nieku ar divām pistolēm un delnā sažmiegto briesmīgo milnu; un vīvināšana, čabēšana un dipšināšana, kas, mežā ienākot, bija dzir
dama gluži skaidri, nu apdzisa, izgaisa, līdz iestājās pilnīgs klusums. Zurks vīrišķīgi izbrida cauri mežam līdz pat visattālākajam nostūrim, tad, pametis takas, ņēmās iet krustu šķērsu, rūpīgi pārmeklēdams katru zemes pēdu un bez aprimas skaņi saukdams:
— Kurmīt! Kurmīt! Kurmīt! Kur tu esi? Tas esmu es, tavs vecais Zurks!
Jau kādu stundu vai vēl ilgāk viņš bija pacietīgi lodājis pa mežu, kad, sev par lielu prieku, beidzot izdzirda vārgu atbildes saucienu. Vadīdamies pēc skaņas, zvēriņš nonāca pie veca skābarža ar izdubušu stumbru; no dobuma stīdzēja trīcoša balstiņa:
— Zurciņ! Vai tiešām tas esi tu?
Zurks ielīda dobumā un atrada tur Kurmi — izvārgušu, aizvien vēl drebošu.
— Va-ai, Zurciņ! — tas ieraudājās. — Tu nevari ne iedomāties, kādas man bija bailes!
— Kā nu ne, es tevi pilnīgi saprotu, — Zurks viņu mierināja. — Bet tev gan nevajadzēja tā darīt. Es taču centos cik spēdams izsargāt tevi no šāda soļa. Mēs, up- malieši, nekad nenākam šurp vieni jiaši. Ja nu vajadzība spiež, ejam, pats mazākais, divatā, tad parasti viss beidzas labi. Turklāt milzum daudz kas ir jāzina un jāprot, ko visi šai apkārtnē zina un prot, tikai tu vēl ne. Es domāju pazīšanās vārdus, zīmes un teicienus, kam ir burvju spēks un iespaids, un smaržīgas zālītes, ko nes azotē, skaitāmos vārdus, kas jāatkārto, un veiklus trikus un lēcienus; tas ir diezgan vienkārši, ja tikai māk, un
mazam dzīvniekam visas šīs gudrības jāzina sevišķi labi, citādi var iekulties nepatikšanās. Zināms, ja tu būtu Āpsis vai Ūdrs, tad būtu gluži cita lieta.
— Tāds drosminieks kā misters Krupis gan laikam nebaidītos nākt uz šejieni viens pats? — Kurmis gribēja zināt.
— Vecais zēns Krupis? — sirsnīgi smiedamies, Ūdensžurks pārvaicāja. — Viens pats viņš savas acis te nerādīs, kaut viņu ar zeltu apber, un tad arī ne!
Žurka bezrūpīgie smiekli Kurmi lieliski uzmundrināja, tāpat arī drauga izskats —- milna un tumši spīdīgās pistoles; dzīvnieks pārstāja drebēt, jutās jau drošāks un pašapzinīgāks.
— Nu, ko tad vairs, -— Zurks pēc brīža sacīja, —- saņemam tik spēkus un laižamies ceļā uz mājām, kamēr vēl turas vakara blāvums! Nakti gan mēs te nevaram pavadīt, tas tev jāsaprot. Starp citu, ir arī pārāk auksts.
— Mīļo Zurciņ, — ierunājās nabaga Kurmis, — lūdzu, piedod, bet es esmu galīgi beigts, tā nu ir! Ļauj man, lūdzams, atpūsties kādu brītiņu, atgūt spēkus, lai es vispār varētu tikt līdz mājām!
— Ahā, nu, lai notiek, — labsirdīgais Zurks bija ar mieru, — pūties vien! Tik un tā drīz šeit kļūs tumšs kā kapā, taču pēcāk vajadzētu būt mazam gaišumiņam no mēness.
Kurmis nu ierakās pa īstam sausajās lapās, izstiepa kājas un uzreiz iekrita nemierīgā, satrauktā miegā; Zurks pa tam arī sasedzās ar lapām, cik vien labi varēdams, lai siltāk, un pacietīgi gulēja vaļējām acīm, ar pistoli ķepā.