— Apžēliņ! Apžēliņ! — Žurks tikai novaidējās vien par Kurmja bezcerīgo cietpaurību. — Beidz spriedelēt, nāc šurp un kašņā sniegu! — Un pats sāka tā darboties, ka balts vien griezās uz visām pusēm.
Pēc brīža smagais darbs tika atalgots — skatam atklājās vecs, izdilis kājslauķis.
— Nu, ko es teicu? — Žurks lielā sajūsmā iesaucās.
— Itin neko, — Kurmis patiesīgi atbildēja. — Cik noprotams, — viņš turpināja, — tu esi atradis vēl kādu sadzīves krāmu, nekam nederīgu un aizmestu, un, ja nemaldos, esi varen laimīgs. Labāk uzdanco tam apkārt džigu, ja jau tev tā patīk, un labi ātri, varbūt tad varēsim doties tālāk un netērēt velti laiku pie atkritumu čupām! Vai kājslauķis ir ēdams? Varbūt apsegsimies un pagulēsim zem kājslauķa? Vai arī apsēdīsimies uz tā un aizbrauksim mājās kā ar kamanām, tu, apnicīgais grauzēj?
— Tu … tu gribi sacīt, —
Žurks pārskaities kliedza, — ka šis kājslauķis vēl nerunā diezgan skaidru valodu?
— Nudien, Žurciņ, — Kurmis sacīja gluži saērcināts, — man liekas, pietiks muļķoties! Kur tas dzirdēts, ka kājslauķi runātu, turklāt vēl skaidru valodu? Kājslauķi vispār nerunā! Tie zina savu vietu!
— Paklau, tu … tu … apdauzītais aunapiere! — Žurks noskaitās pa īstam. — Pievaldi muti! Ne vārda vairāk! Kašā sniegu! Kašā, roc un rakā, un ošņā visriņķī un apkārt — jo sevišķi ap kumpām un pakalniņiem, ja
gribi šonakt novilkt slapjās drēbes un apgulties siltumā, — tā ir mūsu pēdējā iespēja!
Zurks ar skubu metās atpakaļ pie kupenas, izbakstīja to ar milnu, tad mēza prom sniegu, ka putēja vien. Kurmis arīdzan rakās pa sniegu, vairāk gan tikai paklausīdams Zurkam, jo viņam likās — draugam galvā kaut kas sagriezies šķērsām.
Kad zvēriņi labu brīdi bija rāvusies vaiga sviedros, Žurka milnas gals nobūkšķēja pret kaut ko dobu. Viņš parakās vēl mazliet, lai pabāztu ķepu un paraudzītu, kas tur ir; tad Zurks uzsauca Kurmim, lai nākot nu palīgos. Un abi divi strādāja, spēkus nežēlodami, līdz viņu darba augļi pilnībā atklājās pārsteigtā, aizvien vēl neticīgā Kurmja acīm.
Nokalnes sānā, kas iepriekš šķita tikai sniega kupena, bija parādījušās solīda izskata tumšzaļi krāsotas durvis. Tām līdzās karājās tērauda zvana cilpiņa, un zemāk uz nelielas misiņa plātnītes bija glīti iegravēts taisnstūrainiem lielajiem burtiem, kurus varēja izlasīt arī mēness gaismā:
MISTERS ĀPSIS
No prieka un pārsteiguma Kurmis augšpēdus atkrita kupenā^
— Žurciņ! — viņš vainīgs iesaucās. — Tu esi brīnums! īsts brīnums, nudien! Nu es to saprotu! Savā gaišajā galvā tu atklāji to soli pa solim, saprati jau tobrīd, kad es apvēlos un savainoju kāju; tu apskatīji brūci, un tavs atjautīgais prāts uzreiz teica: «Kājskrāpis!» — un tu ķēries klāt un atraki kājskrāpi, nelaimes vaininieku! Bet vai ar to bija diezgan? Nūja, dažs labs varbūt justos it lepns, bet tikai ne tu! Prāts tev turpināja strādāt. «Nu tikai jāatrod kājslauķis,» tu sev piekodināji, «tad būs pierādīts, ka mans domu gājiens ir pareizs!» Un, protams, tu atradi kājslauķi. Tu esi tik apķērīgs, ka, liekas, varētu atrast jebko, kas tikai iešaujas prātā. «Ahā,» tu sev teici, «tātad te jābūt durvīm, skaidrs kā diena! Atlicis vienīgi
tās atrakt.» Jā gan, ir gadījies lasīt grāmatās par šādiem atklājumiem, bet nekad nebija nācies kaut ko tādu pieredzēt īstenībā. Zurciņ, tev būtu jādodas uz turieni, kur tevi spēj pienācīgi novērtēt! Tu vienkārši izšķied savas spējas, dzīvodams starp tādiem kā es. Ak, Zurciņ, ja vien man būtu tāda galva kā tev …
— Bet, tā kā tev tādas nav, — Zurks viņu diezgan asi pārtrauca, — tu, kā man šķiet, sēdēsi te sniegā un p|āpāsi līdz rītam. Rausies tūlīt augšā! Satver labi cieši, re, to zvana cilpu un rausti, cik jaudas, es pa tam uzbungošu ar milnu!
Kad Zurks sāka zvetēt pa durvīm ar savu cejabozi, Kurmis palēcās un iekārās zvana cilpā, airēdamies abām kājām pa gaisu krietnā gabalā no zemes; kaut kur tālos alu dziļumos apslāpēti, dobji iedundējās zvana mēle.
IV. MISTERS ĀPSIS
Viņi gaidīja vai veselu mūžību, mīņādamies pa sniegu, lai nesaltu kājas. Beigu beigās aiz durvīm varēja sadzirdēt lēnus, šļūcošus soļus. Kāds laikam nāca, iekāpis pārāk lielās audekla čībās ar galīgi nomītiem papēžiem;
Kurmis pačukstēja to Ūdensžurkam, un — ko jūs domājat — kā Kurmis teica, tā arī bija.
Noklaudzēja aizšaujamais, durvis pavērās par dažām collām, un spraugā pavīdēja garš snauķis un divas miega apmiglotas acis.
— Paklau, jūs tur, ja vēlreiz kaut kas tāds atkārtosies, — ierūcās rupja, aizdomu pilna balss, — es noskaitīšos pa īstam! Kas jūs esat, ka nedodat dzīvniekam mieru tādā naktī? Runājiet drīzāk!
— Ak, Apsīt! — Žurks iekliedzās. — Ielaidiet mūs, lūdzu! Tas esmu es, Ūdensžurks, un mans draugs Kurmis, mēs esam sniegos apmaldījušies!
— Ohoi! Zurciņ, manu mīļo zvēriņ! — Āpša balss gluži pārvērtās. — Tūlīt iekšā, rakari tādi! Tavu trakumu,
un kā jūs neesat nosaluši? Nē, nudien! Apmaldīties sniegputenī! Un vēl Mūžamežā, pašā nakts melnumā! Iekšā, iekšā, ko stāvat!
Lielā steigā klupdami krizdami viens pār otru, dzīvnieciņi ievēlās alā un ar neizsakāmu prieku un atvieglojumu izdzirda aizcērtamies durvis.
Āpsis, ģērbies garos mājassvārkos, ar nomītām šļūkātām kājās, turēja ķepā platu svečturi; viņš laikam bija taisījies doties pie miera, kad dzīvnieki bija skaļi pieteikuši savu ierašanos. Āpsis noraudzījās abos no augšas un viegli paglaudīja viņiem galvu.