— Tādā naktī maziem dzīvnieciņiem gan nebūtu īstais laiks skraidīt pa āru, — viņš tēvišķi noteica. — Bai-
dos, Zurciņ, ka tās būs tavas kārtējās palaidnības … Bet iesim nu dziļāk, uz virtuvi! Tur pavards vēl kuras, ka prieks, vakariņas lai atradīsies, būs viss, kā nākas.
Kājas vilkdams, ar gaismekli rokā namatēvs šļūca pa priekšu, un abi mazie viņam sekoja, ar elkoņiem priecīgi pie- grūzdami viens otram; zemze- mes eja — gara, drūma un, jāatzīst, stipri vien aplupusi — ieveda viņus tādā kā centrālajā hollā, no kura varēja neskaidri manīt atzarojamies citus tuneļveida gaiteņus, noslēpumainas alas, kas aizstīdza pazemes krēslībā. Tepat holla sienās bija arī vairākas ailes ar krietnām, stiprām ozola durvīm. Vienas no tām Āpsis atgrūda vaļā, un uzreiz viņus apņēma siltums un plašās virtuves pavarda liesmu atblāzma.
Virtuvē bija kājām nodeldēts sarkano ķieģeļu klons, plašajā pavardā gailēja degošas šķilas, un abpus ugunij sienas iegropēs slēpās divi omulīgi siltummūrīši, sēdek- līši, pasargāti no visiem caurvējiem. Pa pārim krēslu ar augstiem atzveltņiem abās pusēs pavardam bija ērti sēdekļi tiem, kas cienīja sabiedrību. Plāna vidu aizņēma garš, vienkāršs dēļu galds uz krusta skrāģiem ar soliem gar abām pusēm. Galda vienā galā, kur stāvēja atbīdīts krēsls, bija redzami Āpša vienkāršās, bet prāvās maltītes pārpalikumi. Virtuves skapī telpas dziļumos mirdzēja tīro šķīvju rindas, pie sijām karājās žāvēti šķiņķi, kaltētu zālīšu saišķi un sīpolu pīnes, un grozi ar olām. Tā vien šķita, te būtu īstā vieta, kur brašiem karotājiem sarīkot krietnas dzīres pēc uzvaras kaujā vai darbā nogurušiem pļāvējiem sanākt un sasēsties kuplā pulkā un ar dziesmām un līksmību nosvinēt ražas svētkus; te varēja sanākt arī pulciņš draugu, kas ciena vienkāršību, pēc pati
kas apsēsties, iekost, uzvilkt kuplu dūmu un vienā mierā aprunāties. Smaidīdams sarkanām ķieģeļzobu rindām, klons vērās apkvēpušajos griestos; ozola sēdekļi, nodeldēti garā mūža gaitā, pārmija jautrus skatus; šķīvju virknes skapī šķielēja uz plauktā sasēdinātajiem katliņiem un podiem, un pavarda liesmas spīdinājās un dancoja, mezdamas siltus mirkļus visiem bez izņēmuma.
Āpsis viņus gādīgi nosēdināja uz sola, lai krietni sasildās pie uguns, lika novilkt slapjos apavus un drēbes. Tad saimnieks atnesa ciemiņiem šļūkātās un mājassvār- kus, pats apmazgāja Kurmim stilbu ar siltu ūdeni un uzlīmēja uz brūces plāksteri, līdz viss bija gods godam, ja ne vēl labāk. Tā sēžot drošā patvērumā, gaismā un siltumā, beidzot apžuvuši un sasiluši, pret uguni paceltām nogurušajām kājām, un dzirdot aiz muguras vilinošu trauku šķindu uz virtuves galda, nedienas pārcietušie dzīvnieki jau sāka domāt, ka drēgnais, neizbrienamais Mūžamežs, palikdams aiz Āpša mītnes durvīm, ir pagaisis simtu jūdžu tālumā un viss, ko mežā bija nācies pārciest, noticis gaistošā nomoda sapnī.
Kad abi dzīvnieciņi bija izkarsējušies silti kā pīrāgi, Āpsis viņus aicināja pie galda, kur bija saklājis vakara maltīti. Jau labu brīdi mazie jutās krietni izsalkuši, bet patlaban, ieraugot galdā saliktos gardumus, vairs palika tikai viens jautājums — pie kā vispirms ķerties klāt, jo viss izskatījās tik garšīgs, ka nevarēja saprast, ko ēst uzreiz, ko atlikt uz beigām. Ilgi nebija iespējams ne vārdu pārmīt, un, kad valodas pamazām atsākās, tās nebija visai raitas — kā jau tad, kad runā ar pilnu muti. Bet Āpsis to nelikās manām, nepievērsa uzmanību arī tam, ka mazie dzīvnieki ēda, ar elkoņiem uzklupuši uz galda, un runāja abi reizē. Lielais dzīvnieks pats sabiedrībā nerādījās un turējās pie atziņas, ka tie ir tādi uzvedības sīkumi, kam nav būtiskas nozīmes. (Mēs, protams, zinām, ka Āpsim nebija taisnība, ka viņam pārāk šaurs redzesloks, jo uzvešanās ir ļoti svarīga lieta, tikai vajadzētu pārāk daudz laika, lai to šeit izskaidrotu.) Āpsis sēdēja
savā krēslā galda galā un brīžam vien saprotoši pamāja ar galvu, kad abi mazie stāstīja savus piedzīvojumus, un nekas viņu nepārsteidza un nesatrauca, un ne reizi viņš neiekrita starpā ar izsaucieniem: «Tā jau es domāju!» — vai arī: «Un ko es jums sacīju?» — un arī neizteica aizrādījumus, ka būtu vajadzējis rīkoties, lūk, tā un šitā, bet nevis darīt, redz, šādi.. . Kurmim lielais dzīvnieks tādēļ it labi iepatikās.
Kad vakariņas beidzot bija galā un ikviens jutās pieēdis tik pilnu vēderu, cik pieklājīgam dzīvniekam tas vispār pieļaujams, un kad varēja beidzot uzšķaudīt visām vella bēdām un raizēm, viņi salasījās ap gailējošām oglēm, kas bija izdegušas no lielajām malkas šķilām, un domāja, cik jauki būt nomodā tik vēlu naktī ar tik pilnu punci, būt citiem nepakļautam un brīvam; un pēc tam, kad dzīvnieki bija papļāpājuši kādu brīdi par šo un to, Āpsis sirsnīgi ieteicās:
— Bet nu pastāstiet, kas jauns jūsu pusē! Kā sviežas vecajam puikam Krupim?
— Ai, jo tālāk, jo trakāk, — Zurks drūmi teica, un Kurmis, uzrāpies uz sola, uguns atblāzmā gozēdamies, papēžus izslējis augstāk par degunu, centās izlikties pagalam skumīgs. — Atkal apmeta kūleni, nupat pagājšne-
dēļ, turklāt smagi. Krupis jau ir kā uzburts uz braukšanu, lai gan viņam galīgi nav šofera dotību. Būtu salīdzis sev kādu nosvērtu, kārtīgu dzīvnieku, kas to lietu prot, maksājis tam pieklājīgu algu un ļāvis rīkoties — viss būtu gods godam. Bet nē, viņš ieņēmis galvā, ka ir dievišķīgs autobraucējs kopš dzimšanas un ka neviens viņam neko nevar iemācīt; viss pārējais tad nāk pats no sevis.