— Cik viņam to ir bijis? — Āpsis apmācies vaicāja.
— Avāriju vai mašīnu? — jautāja Žurks. — Ak jā, tas jau viens pīpis, ja runā par Krupi. Sī ir septītā. Kas attiecas uz pārējām .. . Vai atceraties viņa ratnīcu? Tā ir piekrauta pilna, burtiski piebāzta līdz jumtam ar automobiļu lūžņiem, dzelžu gabaliem, ne lielākiem kā jūsu cepure! Tāds, lūk, ir pārējo sešu liktenis … cik nu te vispār var vainot likteni.
— Viņš jau trīs reizes bijis slimnīcā, — iesprauda Kurmis. — Un kādas soda naudas viņam vajadzējis maksāt — dieviņ tētiņ!
— Jā, te ir ko palauzīt galvu, — Zurks turpināja. — Krupis ir bagāts, mēs visi to zinām, bet viņš tomēr nav miljonārs. Un viņš ir bezcerīgi vājš autovadītājs, neievēro ne likumus, ne noteikumus. Vai nu viņš lauzīs kaklu, vai izputēs — viens no diviem, agrāk vai vēlāk. Apsīt! Mēs esam viņa draugi; vai mums nebūtu kaut kas jādara?
Āpsis uz brītiņu iegrima domās.
— Redziet, kas par lietu, — beidzot viņš diezgan cieti sacīja. — Jūs taču, protams, zināt, patlaban es neko nevaru darīt.
Abi draugi tam piekrita, pilnīgi viņu saprazdami. Jo saskaņā ar dzīvnieku likumiem nav domājams, ka klusajā ziemas sezonā kāds varētu uzsākt lielus, varonīgus darbus vai vismaz mēreni pastrādāt. Visi dzīvnieki ir apmiegojušies, daži arī patiešām guļ. Visi pakļauti laika maiņām, cits vairāk, cits mazāk; visi atpūšas no spriegajām dienām un naktīm, kad ikviens muskulis tika bargi pārbaudīts un kad nācās darboties ar pilnu sparu.
— Nu, tad ir labi, — Āpsis turpināja. — Bet, kad pa
īstam pienāks gadalaiku grieži, naktis saruks īsākas … nu, un tā uz rīta pusi, tumsiņā, mostoties no miega, tu jūti nemieru un gribas celties, iet un strādāt līdz ar saules lēktu, ja ne vēl agrāk … jūs taču saprotat!
Abi dzīvnieciņi pamāja dziļā nopietnībā. Viņi to saprata!
— Jā, un tad, — Āpsis runāja tālāk, — mēs … tas ir, mēs abi un mūsu draugs Kurmis, mēs visi trīs Krupi stingri paņemsim priekšā! Mēs necietīsim nekādas muļķības! Mēs vedīsim viņu pie prāta, ja vajadzēs — ar varu! Mēs iztaisīsim viņu par apzinīgu Krupi. Mēs .. . Zurciņ, vai tu jau guli?
— Nē, nē! — Zurks atsaucās, iztrūkdamies no snaudiena.
— Pēc vakariņām viņš jau pāris trīs reizes ir aizsnaudies, — Kurmis smējās. Pats viņš jutās itin sprigans un mundrs, lai arī nemācētu pasacīt, kāpēc. Iemesls, zināms, bija tāds, ka Kurmis, būdams īsts zemzemes iemītnieks, pazemē dzimis un uzaudzis, Āpša mājoklī jutās it omulīgi, tikpat kā savās mājās, turpretim Ūdensžurkam, kurš bija radis gulēt istabā ar logu uz vējā čalojošo upi, šejienes gaiss, dabiski, likās pārlieku kluss un nospiedošs.
— Jā, laiks doties pie miera, — Āpsis teica, celdamies no krēsla un sameklēdams gaismekļus. — Nāciet, es ierādīšu jums istabu. Un rīt no rīta izgulieties pēc sirds patikas, brokastis varat ieturēt, kad vien vēlaties.
Āpsis ieveda viņus plašā, garenā telpā, kuru acīmredzot izmantoja gan kā guļamistabu, gan kā pārtikas noliktavu. Pusi platības aizņēma dzīvnieka barības krājumi, tos redzēja izvietotus visapkārt — tur bija ābolu, rāceņu un tupeņu kaudzes, grozi, līdz malām pilni ar riekstiem, trauki ar medu —, taču abas baltās gultiņas brīvajā grīdas laukumā izskatījās mīkstas un aicinošas un uzklātie linu palagi, lai gan vienkārši un raupji, bija tīri un tīkami smaržoja pēc lavandas; un Kurmis ar Udensžurku, vienā mirklī izlēkuši no drēbēm, metās zem segas ar vislielāko baudu un apmierinājumu." '
Izmantodami namatēva laipno atļauju un piekodinājumu, abi dzīvnieki otrā rītā nokāpa uz brokastīm ļoti vēlu; virtuvē uguns kurējās rūkdama un pie galda sēdēja divi ežulēni, ēzdami no koka bļodiņām auzu biezputru. Ežubērni nolika tūdaļ karotes, piecēlās un rātni nolieca galviņas.
— Ak, nu sēdiet, sēdiet vien un ķerieties atkal pie biezputras! — Ūdensžurks laipni sacīja. — Kā jūs te, divi tādi jaunekļi, esat gadījušies? Sniegos apmaldījāties, vai?
— Jā, ser, tā bija gan, — vecākais godbijīgi atbildēja. — Mēs ar mazo Billiju gājām uz skolu, meklējām ceļu … mamma tā lika, lai kāds laiks … un tā mēs aizmaldījā- mies, ser, un Billijs nobijās un sāka raudāt — viņš vēl mazs un zaķpastala. Un beigās tā iznāca, ka mēs bijām pie mistera Āpša sētasdurvīm un uzdrīkstējāmies pieklauvēt, jo misters Āpsis … viņš ir labs, visi to zina …
— Nu man viss skaidrs, — Žurks teica, nošņāpdams dažas šķēles no šķiņķa, un Kurmis pa to brīdi iesita pannā olas. — Un kāds ārā laiks? Nesaki tik daudz «ser», — viņš vēl piebilda.
— Briesmīgs laiks, ser, briesmīgi dziļš sniegs, — ežulēns stāstīja. — Šodien džentlmeņi nevar iet laukā, tādi kā jūs.
— Kur tad Āpsis? — Kurmis ieteicās, uzlicis uz uguns kafijas kannu.
— Saimnieks aizgāja uz savu darba istabu, ser, — ezītis skaidroja. — Viņš piesacīja, ka šorīt būšot sevišķi aizņemts un viņu nekādā ziņā nedrīkstot traucēt.
Šāds izskaidrojums ikvienam no klātesošajiem, jāatzīst, bija pilnīgi saprotams. Patiesība, kā jau zināms, ir tāda: pusgadu rosīgi strādājot, raujoties pilnā sparā un otru pusgadu aizvadot snaudienā vai īstā ziemas guļā, savā miega periodā tu nevari allaž aizbildināties ar gul- šņāšanu, kad ciemiņi mājās vai kāds darbs paveicams. Tāda atruna kļūst apnicīga. Un dzīvnieki itin labi to
saprata, ka namatēvs, ieturējis sātīgas brokastis, ir aizgājis uz savu kabinetu, atlaidies mīkstā sēdeklī, kājas sacēlis uz otra krēsla, acīm pārsedzis iesārtu kabatlakatiņu un tādā kārtā kļuvis «ļoti aizņemts» — kā parasti šinī gadalaikā.
Spalgi ietrinkšķējās ārdurvju zvans, un Ūdensžurks, kas bija noķēpājies taukains ar sviestainajām grauzdiņ- maizēm, aizsūtīja Billiju, mazo ežupuiku, paraudzīt, kas gan tur varētu būt. Pēc brītiņa priekšnamā kāds smagi nodauzīja sniegu no kājām; Billijam nopakaļ virtuvē ienāca Ūdrs un ar skaļu, sirsnīgu sveicienu metās apskaut Ūdensžurku.