— Liecies tak mierā! — Zurks rīstījās ar piestūķētu muti.
— Tā jau domāju, ka atradīšu jūs te sveikus un veselus, — Ūdrs skaļi priecājās. — Kad šorīt pārrados, viss upeskrasts bija kājās. Ūdensžurks neesot nakti bijis mājās, Kurmis tāpat; droši vien noticis kaut kas briesmīgs, tā visi sprieda. Turklāt sniegs galīgi izdzēsis jūsu pēdas! Bet es jau zinu — ja kāds ir iekūlies ķezā, viņš steidzas visbiežāk pie Āpša vai arī Āpsis pats kaut kā par to uzzina, tāpēc es taisnā ceļā drāzos tik šurp — pa sniegiem, pa Mūžamežu! Ai, cik tas jauki — brist pa baltajām kupenām, kad sarkana saule lec aiz tumšajiem koku stumbriem! Tu ej, un visapkārt dziļš klusums, tikai laiku pa laikam — blaukš! — sniega blāķis noslīd no zara un tu satrūksties un meties prom, meklēdams glābiņu! Un kādas sniegapilis, dobumi un alas, nez no kurienes pa nakti uzradušies sniega tilti, terases un vaļņi — es stundām
ilgi pa tiem varētu dzīvot un spēlēties. Gan te, gan tur zari nolūzuši zem smagajām sniega nastām, un sarkankrūtīši laižas un lēkā pa tiem, lielīgi rosīdamies, it kā viņi paši tos būtu aplauzuši. Robains mežazosu kāsis augstu mākoņainajās debesīs aizsteidzās pāri mežam, un daži krauķi meta lokus turpat virs koku galotnēm, pēc kaut kā lūkodamies, tad vīlušies aizplivinājās uz māju pusi, bet neredzēja nevienu saprātīgu būtni, no kuras varētu ievākt ziņas. Pusceļā uzskrēju virsū trusim: skatos, tup uz celma un ar priekšķepām mazgā savu dumjo ģīmi… Nabadziņš aiz bailēm vai mēms palika, kad es, piezadzies no aizmugures, uzplāju šim uz pleca dzelžainu ķepu! Nācās vēl pāris reižu iedot pa ausi, lai nomierinās un atgūst sajēgu . .. Galu galā laimējās izspiest no viņa, ka vakarvakarā kāds no šiem Mūžamežā manījis Kurmi. Tā baumojis alu telefons, šis teica, — ka Kurmis, mistera Ūdens- žurka draugs, bijis galīgā ķezā; tas mežā apmaldījies, un drīz vien «viņi» bijuši kājās un sākuši dipšināt, vīvi- nāt un trenkāt dzīvnieciņu pa mežu riņķī un apkārt. «Bet kāpēc neviens no jums neiejaucās?» es viņam jautāju. «Dieviņš jūs, protams, nav apveltījis ar prātu, bet jūsu te ir vai melnais tūkstotis — resnu, spēcīgu puišu, kas noēdušies kā vepri, — un alas jums dziļu dziļās, tās iziet uz visām septiņām debesu pusēm; jūs varējāt Kurmi ielaist pie sevis un pasargāt, vismaz jums vajadzēja censties to darīt.» — «Kam — mums?» Šis tikai blisina. «Mēs lai tur iejauktos? Mēs, truši?» Tad uzmetu šim atkal pa pauri un laidos tālāk. Nekas tur vairāk nebija darāms. Šo to vismaz biju uzzinājis, un, ja vien gadītos sastapt kādu no «viņiem», es būtu dabūjis zināt krietni vairāk … vai arī «viņi» krietni vien būtu dabūjuši!
— Bet vai tu nemaz … ē-ē .. . nebaidījies? — Kurmis bilda, manīdams atgriežamies vakarnakts šausmu sajūtu, kad Ūdrs piemmēja Mūžamežu.
— Baidīties? — Ūdrs atieza spēcīgu, balti spīdīgu zobu rindu. — «Viņiem» gan es iedzītu bailes —- lai tikai palūko ķerties man klāt! Kurmīt, uzcep arī man
dažas cūkgaļas šķēles, esi mīļš puika! Esmu briesmīgi izsalcis, bet man te jāparunā šis tas ar Ūdensžurku. Veselu mūžību neesmu viņu saticis.
Labsirdīgais Kurmis nošņāpa vairākas šķēles gaļas, norīkoja ezēnus, lai uzcep tās, bet pats atgriezās pie savām brokastīm; tikmēr Ūdrs ar Ūdensžurku, galvas kopā sabāzuši, aizrautīgi pārsprieda savus upes dzīvnieku amata noslēpumus, un tie ir neizsmeļami noslēpumi — kad par tiem iesāk runāt, valodas plūst un plūst bez apstājas kā pati upe.
Ceptās gaļas šķīvis pa tam bija noēsts tīrs un atkal pabīdīts pēc nākamās porcijas; tai brīdī žāvādamies, acis berzēdams, ienāca Āpsis un vienkārši, klusi ar visiem apsveicinājās, katram laipni kaut ko pajautādams.
— Būtu tā kā pienācis pusdienlaiks, — viņš griezās pie Ūdra. — Labāk beidziet runas un nāciet iekost kopā ar mums! Droši vien būsiet krietni izsalcis šinī saltajā rīta cēlienā.
— Ar lielāko prieku! — Ūdrs atsaucās un piemiedza Kurmim ar aci. — Vērojot šos mazos rīmas, kas piedzi- nušies līdz acīm ar ceptu šķiņķi, es jūtos gluži kā badacietējs.
Ezīši, kas pēc auzu putras un grūtā gaļas cepšanas darba atkal juta izsalkumu, bikli paraudzījās augšup uz misteru Āpsi, taču neuzdrīkstēja neko iebilst.
— Nu, jaunekļi, jums jāiet mājās pie mammas, — Āpsis teica. — Kāds no vīriem izies līdzi un parādīs ceļu. Pusdienas jums šodien vairs nevajadzēs, tas ir skaidrāks par skaidru.
Viņš iedeva tiem katram pa sešpensu ripiņai un viegli uzplikšķināja pa galviņu, un ezīši devās ceļā, atsveicinoties cienīgi pamādami ar cepurēm un atmezdami pār pieri sakritušos cekuliņus.
Pārējie nekavējoties sēdās visi kopā pie pusdienām. Kurmja vieta bija blakus Āpsim, un, tā kā Ūdrs ar Žurku aizvien vēl bija līdz ausīm iegrimuši upesrunās, no kurām
nekas tos nespēja iztraucēt, dzīvnieciņš izmantoja gadījumu, lai apliecinātu namatēvam, cik mājīgi un omulīgi viņš te jūtas.
— Šis ir gan pamatīgs zemzemes mājoklis, — Kurmis teica, — patiesi var just, kur tu atrodies. Nekas ļauns ar tevi te nevar notikt, un neviens tevi nevar atrast. Tu esi pilnīgi pats sev kungs, un tev nav jāklausās, ko kāds domā, ko runā par tevi. Pasaule tur augšā iet savu ceļu, un lai viņa iet, tev par to galva nav jālauza. Kad labpatīk, vari izrāpties virszemē — lūdzu! — tur viņa tevi gaida.
Āpsis vai staroja, Kurmī klausīdamies.
— Taisni kā naglai uz galvas! — lielais dzīvnieks apstiprināja. — Tādas drošības sajūtas nav nekur, un nekur nevar baudīt tādu mieru, tādu klusumu kā zemzemes mājoklī. Bet, ja tev rodas kāda jauna ideja, ja tu gribi savu dzīvokli paplašināt, — kāda bēda? — parocies tikai, izraus zemi, un gatavs! Ja jūti — māja par plašu, ņem un aizraus ciet pāris alu, un atkal viss kārtībā! Nav jāsauc ne celtnieki, ne amatnieki, un kaimiņi tev nelūr pār sētu un nenāk virsū ar savām gudrībām, bet pats galvenais — tev gluži vienalga, kāds ārā laiks! Paskat — kā tad ir Zurkam? Kolīdz ūdens ceļas par pāris pēdām, šis ņem kājas pār pleciem un pārvācas uz kādu īrētu mītni — apgrūtinoši, neērti un vēl šausmīgi dārgi. Vai ņemsim Krupi. Man nav nekādu iebildumu pret Krupja- pili, patiešām, labākais nams šinī apkaimē, bet — kā nams. Iedomājies — ja izceļas ugunsgrēks, kas notiek ar Krupi? Iedomājies — vējš noplēš jumta kārniņus, sabrūk vai nosēžas sienas, — kas notiek ar Krupi? Iedomājies — velk no logiem, no durvīm — es ciest nevaru caurvējus—, kas notiek ar Krupi? Nē, nav jau peļami savureiz uzkāpt virszemē, paklaiņot svaigā gaisā, sagādāt pārtiku, bet lai tev būtu zemzemes ala, kur beidzot atgriezties, — tikai tā, manuprāt, ir īsta mājvieta!