Kurmis no visas sirds tam piekrita, tādēļ Āpsim pret viņu modās jau gluži draudzīgas jūtas.
— Pēc pusdienām iziesim abi divi un apstaigāsim manus nelielos apartamentus, — Āpsis teica. — Es nešaubos, tu tos pratīsi novērtēt. Tev ir priekšstats, kādai jābūt īstai mājokļa arhitektūrai, — to var redzēt.
Tā nu pēc pusdienām, kolīdz Zurks ar Ūdru apmetās uz mūrīša un iedegās karstā strīdā par zušiem, Āpsis iededza lākturi un pasauca Kurmi. Izgājuši caur hollu, dzīvnieki iegriezās kādā no galvenajiem tuneļiem. Lāktura gaismas šaudīgajos atspīdumos gan vienā, gan otrā pusē manīja lielākus un mazākus kambarus; daži bija šauri kā virtuves skapīši, citi gandrīz tikpat plaši un iespaidīgi kā Krupjapils ēdamzāle. Pa šauru sāneju, kas atzarojās taisnā leņķī, viņi nonāca citā gaitenī, un tā pati aina atkārtojās. Kurmi galīgi apmulsināja labirintu lielums, tuneļu skaits un apjoms, pārsteidza līdz griestiem piekrauto noliktavu pamatīgās velves; turklāt viss bija mūrēts no akmens — gan balsta stabi, gan arkas, gan bruģētie kājceļi.
— Kur, Āpsīt, velns ar ārā, jūs ņemat laiku un spēkus, lai visu to dabūtu gatavu? — viņš beidzot iesaucās. — Tas taču kaut kas traks!
— Tas patiešām būtu kaut kas traks, — Āpsis vienkārši teica, —ja es to pats būtu izdarījis. Patiesībā es it neko te neesmu cēlis, vienīgi izmēzu šīs ejas un kambarus, cik nu man to bija vajadzīgs. Te to ir bez sava gala, virsriņķī un apkārt. Tas var likties nesaprotami, bet es tūda| paskaidrošu. Redzi, senos laikos tanī vietā, kur tagad šalko Mūžamežs — pirms vēl tas bija izsējis savas sēklas un izaudzis tāds kā patlaban —, te bija pilsēta, cilvēku apmetne, tu jau zini. Te, kur mēs stāvam, te viņi dzīvoja: staigāja, runāja, gulēja, strādāja; te viņi atbraukuši piesēja zirgus un svinēja svētkus, no šejienes jāja karā un ceļoja uz tālām zemēm, lai tirgotos. Tie bija stipri, bagāti ļaudis, lieliski celtnieki. Viņi cēla mājas mūžīgiem laikiem, jo domāja, ka viņu pilsēta pastāvēs mūžam.
— Bet kas notika ar viņiem visiem? — Kurmis vaicāja.
— Kas to lai zina, — Āpsis teica. — Cilvēki šinī pasaulē atnāk, dzīvo kādu brīdi, ceļ mājas … pēc tam aiziet. Tāds viņu ceļš. Bet mēs paliekam. Āpši, kā stāsta, bijuši šeit vēl pirms tās pilsētas. Un tagad te atkal mīt āpši. Mēs esam ļoti dzīvīgi — varam uz laiku aiziet, taču mēs gaidām, mēs esam pacietīgi, mēs atkal atgriežamies. Un tā būs mūžīgi mūžam.
— Un, kad viņi beidzot aizgāja, kas notika tālāk? — jautāja Kurmis.
— Kad viņi aizgāja, — turpināja Āpsis, — viesuļu vēji un lītavas ņēmās pilsētu ārdīt — neatlaidīgi, nepārtraukti, gadu pēc gada. Varbūt arī mēs, āpši, mazliet palīdzējām — kas to lai zina … Pilsēta sabruka, nolīdzinājās ar zemi, pazuda nebūtībā. Tad pakāpeniski te modās un cēlās, un pletās dzīvība, no sēklām uzdīga jaunie kociņi, tie izauga par mežu, un papardes un kazenāji, pa apakšu ložņādami, nāca kokiem palīgā. Slāņiem gūlās trūdošās lapas, vēsas urdziņas nesa smiltis un augsni, lai segtu pāri trūdiem un piedzītu katru spraudziņu, un tā ar laiku mājvieta mums bija gatava un mēs tajā apmetāmies. Un
tas pats norisinājās virszemē, mums virs galvas. Ieradās dzīvnieki, tiem iepatikās šī vieta, viņi izvēlējās sev mājokļus, iekārtojās un palika te uz dzīvi, un viņu pulks vairojās. Par pagātni viņi neraizējās — to dzīvnieki nekad nedara, jo ir pārlieku aizņemti. Vieta bija visai pauguraina, ar daudzām alām un iedobēm, bet tieši tas bija izdevīgi. Dzīvnieki neraizējās arī par nākotni, par to, ka cilvēki varētu atkal atnākt — uz Kauu iaiKu —, tas ir ļoti iespējams. Mūžamežs patlaban ir jo brangi apdzīvots, tajā mitinās visāda kustoņa, kā jau parasts, cits ir labs, cits ļauns, cits tā pa vidām — labāk jau nesaukt nevienu vārdā. Pasaulē katram ir sava vieta. Bet es manu, tev par šīm būšanām jau pašam šis tas ir zināms.
— Patiešām, jā, — Kurmis teica, viegli nodrebēdams.
— Nekas, nekas, — Āpsis sacīja, paplikšķinādams viņam pa plecu, — tā bija tava pirmā iepazīšanās ar šādiem dzīvniekiem, tu jau saproti. Patiesībā viņi nebūt nav tik briesmīgi; ko lai dara — dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem. Bet jau rīt pat es laidīšu apkārt ziņu, un turpmāk tev nebūs vairs jābaidās. Mani draugi šai pusē lai staigā droši, kur tikai viņiem patīk, un, ja ne, — gan es zināšu, kā to nokārtot!
Kad viņi atgriezās virtuvē, Ūdensžurks mētājās šurpu turpu nemierīgs kā uz adatām. Pazemes gaisotne viņu nomāca, nepatīkami satrauca, turklāt zvēriņš juta patiesas bažas, ka upe pa šo laiku aizskries nezin kur, ja viņš to neturēs acīs. Mētelis Žurkām jau bija mugurā, pistoles atkal aiz jostas.