— Nāc, Kurmīt! — viņš satraukti iesaucās, abus dzīvniekus pamanījis. — Mums jāiet, kamēr gaišs. Nevaram taču palikt Mūžamežā vēl otru nakti!
— Viss būs kārtībā, mīļais, — ūdrs sacīja. — Es iešu kopā ar jums, katru taciņu es pazīstu aizsietām acīm.
Bet, ja tiešām ceļā gadīsies kāds nekaunīgs pauris, kas prasīsies pēc kāviena, tad droši paļaujieties uz mani — viņš dabūs, ko gribējis!
— Tiešām, Žurciņ, nevajag uztraukties, — Āpsis piebilda vienā mierā. — Mani zemzemes gaiteņi sniedzas daudz tālāk, nekā jūs varat iedomāties, man ir glābšanās alas, kurām izejas visās Mūžameža pusēs, tikai es tās vis nerādu kuram katram. Kad jūs īsti gribēsiet doties projām, varēsiet iziet taisnā ceļā pa kādu no maniem tuneļiem. Bet tikmēr sēdieties, jūtieties kā mājās!
Par spīti visam, Žurks tomēr palika satraukts un raizējās par upi, tādēļ Āpsis vēlreiz paņēma lākturi un bariņa priekšgalā devās prom pa kādu mitru, piesmakušu gaiteni, kas līkumot līkumoja, cēlās un grima; dažviet tam bija mūrētas akmens velves, dažviet tas bija izcirsts cietā klintī; gājiens bija nogurdinošs un likās jūdzēm garš. Beidzot atspīdēja dienas gaisma — tā nāca caur biezi saaugušajiem krūmiem un pērno zāļu ceriem, kas nokarājās pār izeju; lielā steigā atsveicinājies, Āpsis veicīgi izgrūda viņus no alas, tad nomaskēja atkal caurumu ar zariem un pērnajām lapām, lai izskatītos dabiski, un devās pats atpakaļ.
Nu viņi stāvēja pašā Mūžameža malā. Aiz muguras laukakmeņi, kazenāji, koku saknes kumuļojās, mezglojās un rāpās cits pāri citam, bet priekšā pletās tīrumi — plaši, mierīgi un balti, ar melnām dzīvžogu apvīlēm, un tur, tāltālu, vīdēja vecā, labā upe, un vēsā ziemas saule sarkana sēdēja apvāršņa malā. Visu taku zinātājs Ūdrs uzņēmās vadību, un dzīvnieki aizsteidzās cits citam nopakaļ taisni kā pa diegu uz tālumā manāmajām kāpnītēm dzīvžogā. Uz mirkli tur apstājušies, viņi pameta acis atpakaļ un ieraudzīja visu milzonīgo Mūžamežu — blīvu, draudīgu, drūmu un tumšu tīrumu baltajā ielokā; tad viņi visi reizē novērsa skatu un veicīgi laidās uz mājām, kur silti dega pavards un liesmas meta blāzmu pār pierastām iedzīves mantām, kur aiz loga jautri čaloja upe — upe, kuru tie pazina, kurai uzticējās, vienalga, vai tā bija laipna vai barga, kura nekad viņus nepārsteidza un nebiedēja.
Tā steigdamies tikai tālāk un jau iepriekš izjuzdams priecīgo brīdi, kad būs mājās starp savām mīļajām un pazīstamajām lietām, Kurmis atskārta itin skaidri, ka viņš ir iestrādātās tīrumu zemes un dzīvžogu iemītnieks, cieši saistīts ar uzarto lauku, ar tik pazīstamajām ganībām, ar vientuļām vakara pastaigu takām un rūpīgi iekoptiem dārziem. Lai cīnās citi ar neskarto dabu, lai spītē un iztur vai saiet atklātā naidā; viņam ir jābūt gudram, jāpaliek savā dāsnajā zemē, kur iestiepjas viņa alas un kur diezgan ir savdabīga prieka un gandarījuma, lai pietiktu visam mūžam.
V. MĪĻĀS MĀJAS
Aitas saskrēja barā, nāsis iepletušas, spiedās pret aploka kārtīm, dipšināja pa zemi ar tievajām priekškājām un skatījās izslietām galvām, un viegli garaiņi cēlās aukstajā gaisā virs aploka; abi zvēriņi palēkdamies vien
aizsteidzās tām garām, skaļi pļāpādami un smiedamies. Visu dienu viņi bija aizvadījuši, klejodami kopā ar Ūdru, pētīdami un izstaigādami plašo augšzemi, kur kā sīkas urdziņas aizsākās vairāki strauti, kas pēcāk ieplūda viņu upē, un nu pāri laukiem, pakalniem un lejām atgriezās mājup; īsā ziemas diena dzisa jau krēslainās ēnās, bet mājas vēl bija krietnā gabalā. Brizdami uz labu laimi pāri uzartam laukam, viņi bija pamanījuši aitas un svie- dušies uz to pusi, un patlaban, paskrējuši kādu gabaliņu gar žogu, atrada iemītu sliedi, un iešana kļuva par tīro prieku, it īpaši, kad vēl ierunājās visupētošais, sīkais Kautkas, ko katrs dzīvnieks nes savā iekšienē un kas pateica nekļūdīgi: «Jā, gluži pareizi, šis ceļš aizved mājup!»
— Tā vien šķiet, ka priekšā būs ciemats, — Kurmis domīgi minēja un palēnināja soli, jo iemītā sliede jau pirmīt bija kļuvusi par taku, taka par lauku ceļu, un patlaban tas uzveda uz īsta, bruģēta lielceļa. Dzīvniekiem it nemaz nepatika ciemati; viņu pašu lielceļiem, kas sazarotā rakstā sedza šo zemi, bija savi neatkarīgi virzieni, tie neveda ne uz baznīcām, ne uz pasta kantoriem, ne uz krogiem.
— Tas nekas, — Žurks mierināja, — ziemā cilvēki ap šo laiku ir salīduši istabās un sasēdušies ap kamīniem — gan vīri, sievas un bērni, gan arī suņi un kaķi. Mēs tiksim cauri ciematam bez bēdu, mēs varam pat, ja tu gribi, palūkoties pa logiem un pavērot, ko šie tur iekšā dara.
Kad zvēriņi, mīkstiem soļiem tecēdami pa plāno, pūkaino pirmo sniegu, sasniedza ciematu, strauji tumstošā decembra nakts to jau ietina melnos autos. Tikpat kā neko vairs nevarēja redzēt, vien ielas abās pusēs no lampām vai kamīniem tumšajā ārpasaulē pa logu rūtīm krita oranžsarkanas gaismas četrstūrīši. Lielum liela daļa zemo sīkrūšu lodziņu bija bez aizkariem, un skatītājam no āra bija labi redzami māju iemītnieki — tie vai nu sēdēja pie galda, dzerdami tēju, vai strādāja kādu rokdarbu, vai arī sarunājās smiedamies un žestikulēdami, un ikviens darbojās ar tādu izteiksmīgu grāciju, kādu varētu
tikai vēlēties skoloti aktieri, ar to dabisko iznesību, kāda parādās vienīgi tad, ja cilvēks nezina, ka viņu novēro. Sev par prieku virzīdamies no viena skatu loga pie otra, abi zvēriņi, paši vēl tik tālu no mājām, ar ilgu pilnām acīm noraudzījās cilvēkos — kā tie noglāsta kaķi, kā paceļ un aiznes uz gultu samiegojušos bērnu vai kā noguris vīrs pastiepj roku un uz gruzdošas pagales gala izdauza pīpi.