Tas tak Ūdensžurks!
Tad abi dzīvnieki piecēlās un brītiņu uzmanīgi vēroja viens otru.
— Sveiks, Kurmi! — sacīja Ūdensžurks.
— Sveiks, 2urk! — atņēma Kurmis.
— Vai tu negribētu pārnākt šaipusē? — Zurks tūlīt apvaicājās.
— Oho! Runāt jau par to viegli, — drusku apvainots atteica Kurmis; viņš pirmoreiz bija pie upes, vēl nepazina upeskrasta dzīvi un paražas.
Zurks neko neatbildēja, tikai pieliecās, atraisīja virvi un pavilka aiz tās; tad viegli ielēca mazā laiviņā, ko Kurmis nemaz nebija pamanījis. Tā bija krāsota zila no ārpuses, iekšpusē balta un taisni kā radīta diviem dzīvniekiem; Kurmis tai uzreiz pieķērās ar visu sirdi, lai gan vēl īsti netika gudrs, kam tāda laiviņa varētu noderēt.
Žurks veicīgi pārīrās pāri un piestāja. Kad Kurmis nedrošiem soļiem pienāca klāt, Žurks pastiepa pretī priekšķepu.
— Pieturies, — viņš teica, — un tagad — lec iekšā!
Un, sev par lielu brīnumu un pārsteigumu, Kurmis
attapās, ka tiešām sēž īstā laivā, pakaļgala soliņā.
— Šodien ir brīnumu diena! — viņš iesaucās, kad
Ūdensžurks atgrūdās no krasta un apsēdās atkal pie airiem. — Zini ko, es nekad savā mūžā vēl neesmu braucis laivā …
— Ko-a? — Zurks iepleta muti. — Nekad neesi… tu nekad… Padomā ti… Ko tad tu tādā gadījumā esi darījis?
— Vai laivā vienmēr tikpat jauki kā tagad? — Kurmis pabailīgi bilda, lai gan bija pilnīgi gatavs tam noticēt, kad atlaidās atzveltnī, aplūkoja sēdekļa spilventiņus, airus, dullus un visas citas tik vilinošās lietas un juta, kā laiva slīd, viegli šūpodamās.
— Jauki? … Laiva ir vienīgā īstā manta, — Ūdensžurks svinīgi teica, airējot paliekdamies uz priekšu. — Tici man, jaunais draugs, nav nekā, absolūti nekā kaut uz pusi tik aizraujoša_ kā vienkārši klejot laivās pa pasauli. Vien klejot, — Zurks sapņoja, — klejot — pa pasauli — laiviņās — klejot…
— Zurk, skaties, kas priekšā! — Kurmis piepeši iekliedzās.
Bet bija par vēlu. Laiviņa ar visu sparu ietriecās krastā. Un jūsmīgais airētājs, sapņotājs, gulēja laivas dibenā kājām gaisā.
— … klejot — apkārt laivās — vai peldēt pakaļ — laivai, —- Zurks skandēja tālāk, celdamies augšā un sirsnīgi smiedamies. — Laivā vai ūdenī — tas ir viens pīpis! Viss tev liekas viens pīpis, un tur jau tā burvība. Vai nu tu aizbrauc kaut kur, vai neaizbrauc, vai nokļūsti pie sava nodomātā mērķa vai sasniedz gluži ko citu, vai arī neizkusties nemaz no vietas — vienmēr tu esi aizņemts, lai arī patiesībā nedari neko; un, tiklīdz tu esi ko padarījis, allaž ir vēl kaut kas jādara, un tu vari to darīt, ja patīk, bet vislabprātāk jau nu ne. Paklau! Ja tev rīta pusei nekas nopietns nav padomā, varbūt palaižam lejup pa straumi abi kopā un aizvadām jauku dieniņu?
Kurmim no liela prieka sāka kustēties kāju pirksti, viņš apmierināts izrieza krūti un svētlaimīgs atlaidās mīkstajā sēdeklī.
— Jauka, jauka mana brīnumu diena! — dzīvnieciņš gavilēja. — Laižamies tūdaļ ceļā!
— Tikai pieturēsim vienu mirklīti! — Ūdensžurks uzsauca. Viņš veikli izvēra laivas virvi caur riņķi savā piestātnē, izlēca krastā un ielīda alā. Pēc brītiņa dzīvnieks atkal parādījās, streipuļojot stiepdams smagu, resnu no klūdziņām pītu ciemakukuļu grozu.
— Pabāz tur zem sola, — viņš sacīja Kurmim, nolikdams grozu laivā, tad atraisīja virvi un satvēra airus.
— Kas tur iekšā? — Kurmis jautāja, ziņkārīgi snaikstīdamies ap grozu.
— Tur iekšā ir auksts cālis, — Žurks aši nobēra, — auksta mēle auksts šķiņķis auksta vēršgaļa skābēti gurķīši lapiņsalāti frančmaizes krešu salāti sviestmaizes gaļas konservi ingveralus limonāde minerālūdens . . .
— Nu jau gana, gana! — Kurmis sajūsmināts sauca. — Tas taču pārāk daudz!
— Vai tu tiešām tā domā? — Ūdensžurks gluži nopietni apjautājās. — Tas ir vienīgi tik daudz, cik es parasti ņemu līdzi šādos mazos ceļojumos; un citi dzīvnieki
man vienmēr pārmet: es esot sīks zvēriņš un sīks mans mēriņš!
Taču Kurmis vairs nemaz nedzirdēja, ko saka Ūdensžurks. Iejuties jaunajā dzīvē, kas viņam patlaban bija sākusies, saules gaismas, smaržu, skaņu un sīko vilnīšu ieaijāts, dzīvnieks vilka pa ūdeni priekšķepu un sapņoja garu garo sapni vaļējām acīm. Ūdensžurks, kā īstam puikam pienākas, airēja tikai vienmērīgi tālāk un sargājās draugu traucēt.
— Man briesmīgi patīk tavs uzvalks, veco zēn, — pēc kādas pusstundas vai vēl ilgāka laika sprīža viņš piezīmēja. — Kādreiz es ari pasūtīšu sev melnu samta smokingu, tiklīdz varēšu tādu atļauties.
— Piedod, lūdzu! — Kurmis atguvās; viņš visiem spēkiem centās būt uzmanīgs sarunu biedrs. — Tev varbūt liekas, es esmu pavisam nepieklājīgs, bet viss man te šķiet tik neparasts … Tātad šī ir … upe!
— Dzīves upe! — Ūdensžurks iesaucās.
— Un tu patiešām dzīvo kopā ar upi? Kas par vienreizēju dzīvi!
— Kopā ar upi, pie upes, uz upes un upē, — Ūdensžurks sacīja. — Upe ir mans brālis, mana māsa, mana auklētāja, barotāja, dzirdinātāja, mana spēļu biedrene un, dabiski, arī mazgātāja. Tā ir visa mana pasaule, un
citu pasauli es sev nevēlos. Ko nevar upe dot, to nav vērts iegūt; ko upe nezina, to nav vērts zināt! Ak dievs! Ko gan mēs abi kopā neesam pieredzējuši! Gan ziemu, gan vasaru, gan pavasaros, gan rudeņos — vienmēr te gana prieku, pārsteigumu, jautru piedzīvojumu un uztraukumu. Kad februārī uznāk pali, mani vīna pagrabi un apakšzemes noliktavas pieplūst pilni līdz malām ar dzērienu, kas it nemaz neiet pie dūšas, un brūngana straume paceļas līdz manas labākās guļamistabas logiem; tad atkal ūdens nokrītas, atstādams aiz sevis dubļu plāceņus, kas smaržo gluži kā ogumaizes mīkla, un kanāli aizsērē ar niedrēm un zālēm, un pa to gultni gandrīz viscaur var staigāt sausām kājām, atrodot svaigu barību, ko ieēst, un dažādas mantas, ko neuzmanīgi ļaudis pārmetuši pāri bortam.