Nabaga Kurmis stāvēja viens ceļa vidū, sirdij vai lūstot aiz sāpēm, un neatturamas raudas krājās, krājās un milža kaut kur dziļi krūtīs, lai piepeši izlauztos uz āru — viņš to zināja — nevaldāmās asarās. Bet arī šādā smagā pārbaudījuma brīdī viņš palika uzticīgs savam draugam. Ne mirkli viņam pat prātā nenāca, ka Žurku varētu pamest. Bet tikmēr no mājām plūstošās ožasvēstis neatlaidīgi lūdzās, čukstēja, apvārdoja dzīvnieku un galu galā sauca atpakaļ stingri un pavēloši. Bīstami bija vēl ilgāk kavēties šai burvju lokā. Ar spēju rāvienu, sirdij sāpīgi salecoties, viņš nodūra degunu uz leju un padevīgi tecēja Zurkam pa pēdām, lai gan vājas,
smalkas ožasvēstis arvien vēl dzinās pakaļ viņa bēgošajam degungalam, pārmezdamas jauno draudzību un to, ka dzīvnieks tik cietsirdīgi aizmirsis savas mājas.
Kurmis ar pūlēm panāca Ūdensžurku; tas, neko nenojauzdams, sāka jautrā garā mēļot, ko viņi darīs, kad pāries mājās, — cik jautri uguns liesmas sprēgās viesistabas kamīnā un ko viņš domā ēst vakariņās —, nemaz nemanīdams, ka ceļabiedrs, sāpju salauzts, neatbild ne vārda. Tomēr beigu beigās pēc krietna ceļa gabala, kad viņi gāja gar koku skupsnu ar dažiem celmiem šosejas malā, Zurks apstājās un labsirdīgi teica:
— Paklau, veco zēn Kurmīt, tu būsi laikam stipri vien apkusis — ne vārdiņš vairs nenāk pār lūpām un kājas smagas kā bluķi, vai ne? Apsēdīsimies te mazu brīdi, atņemsim elpu. Sniegs arī noturējās, nesnidzis līdz šim laikam, un lielākais ceļa gabals jau pieveikts.
Kurmis izmisīgi sakņupa uz celma un turējās visiem spēkiem, lai gan skaidri juta — raudas nāk virsū. Elsas, ko viņš bija visu laiku apspiedis, vairs nebija valdāmas. Tās kāpa un kāpa, lauzās uz āru, savilka kaklu ciešāk un ciešāk, līdz nabaga dzīvnieks vairs nespēja tām pretoties un ieraudājās — skaļi, atklāti, bezpalīdzīgi, jo saprata — nu jau ir palaists garām un zudis itin viss, ko viņš … nevarētu pat sacīt, ka bija atradis.
Pārsteigts un sabijies par Kurmja krampjainajām elsām, Ūdensžurks ilgi neuzdrīkstējās pat iepīkstēties. Beidzot viņš klusi un līdzjūtīgi teica:
— Kas noticis, veco zēn? Kas gan tevi tā sāpina? Izstāsti savas bēdas, tad raudzīšu, kā varu palīdzēt.
Nabaga Kurmis nespēja ne vārda dabūt pār lūpām, elsas ik mirkli lika sarauties krūtīm, vēlās viļņu viļņiem, noslāpējot vārdus, ko viņš gribēja sacīt.
— Es zinu, tas … tas ir šaurs, nabadzīgs mājoklī- tis, — viņš beidzot saraustīti izspieda, — ne jau tāds kā tavs … omulīgais dzīvoklis vai… Krupjapils, vai… Āpša plašās istabas … Bet tā ir mana … paša mājiņa … dārga man … un es aizgāju, pametu to, aiz
miršu … tad es to pēkšņi saodu … tur uz ceļa … kad es saucu un tu neparko neklausījies, Zurciņ … tad es redzēju pēkšņi visu tik skaidri… un es gribēju mājās! Vai man dieviņ! Va-ī dieviņ! Bet tu jau negriezies atpakaļ, Zurciņ … un man vajadzēja visu pamest, bet es vēl saodu … visu laiku … likās, sirds man lūzīs! Mēs varējām aizskriet un tikai paskatīties, Zurciņ … tik uzmest acis … tas bija turpat līdzās … bet tu negribēji griezties atpakaļ, Zurciņ, tu jau negribēji! Vai man dieviņ! Va-ī dieviņ!
Atmiņas no jauna uzplēsa brūci, un raudas pilnīgi pārņēma dzīvnieku savā varā, aizžņaugdamas valodu.
Stingu skatienu Zurks vērās taisni sev priekšā un klusēja, viegliņām glāstīdams Kurmja plecu. Satumsušā balsī pēc brīža viņš nomurmināja:
— Jā, nu viss ir skaidrs. Kāds cūka es esmu bijis! Pats īstākais cūka! Vepris, vairāk nekas!
Zurks pacietīgi nogaidīja, līdz Kurmja elsas pierima un kļuva ritmiskas; kad bija dzirdama vairs tikai šņau- kāšanās un žagošanās, viņš piecēlās un it kā bezrūpīgi teica:
— Nu gan patiešām jāsāk kustēties, veco zēn! — Un izbrida pa vecajām pēdām uz ceļa.
— Kur tad tu — ik! — domā iet, Zurciņ, — ik? — pacēlis asarainās acis, Kurmis satraukts iesaucās.
— Mēs iesim un sameklēsim tavu mājiņu, veco zēn,— Zurks jautri atbildēja. — Tad nu esi tik labiņš un nekavējies, visa meklēšana vēl priekšā, un bez tava šņukura mēs šoreiz neiztiksim.
— Ak, ko nu vairs, Zurciņ, liecies mierā! — Kurmis iesaucās, pielēkdams kājās un steigdamies līdzi. — Es tev saku, tas nav uz labu! Pārāk vēls jau un tumšs, tā vieta tik tālu no šejienes, un atkal sāk snigt! Un es nemaz negribēju, lai tu zinātu, ko tobrīd jutu … tā bija tikai sagadīšanās, kļūda! Padomā labāk par upeskrastu, par vakariņām!
— Pie velna upeskrastu un vakariņas! — Zurks apņēmīgi teica. — Vari man ticēt, es iešu un atradīšu tavas mājas, kaut vai visa nakts būtu jāpavada zem klajas debess! Galvu augšā, veco zēn! Še roka, dosimies atpakaļ uz turieni!
Aizvien vēl iešņukstēdamies, Kurmis tomēr ļāvās, lai apņēmīgais ceļabiedrs viņu ved atpakaļ pa šoseju; savukārt Zurks ar neizsīkstošām jautrām valodām un nostāstiem centās atgriezt draugam priecīgo prātu un īsināt grūto gājienu. Kad beidzot Zurkam šķita, ka viņi tuvojas tai pašai vietai uz ceļa, kur Kurmis bija saodis signālu «Apstāties!», viņš teica:
— Nu, tagad runas pie malas! Sākas darbs! Šņukurē, osti — visu vērību smaržuvēstīm!
Viņi klusēdami nogāja kādu gabaliņu, tad Zurks pēkšņi manīja, ka viņa ķepu, kas turējās Kurmja elkonī, ķer it kā smalka elektriskā dzirksts, kas izlec no drauga ķermeņa. Viņš mirklī atlaida Kurmja ķepu, palēca solīti atpakaļ un gaidīja kā uz adatām.