Ožasvēstis!
Dažus mirkļus Kurmis stāvēja kā sastindzis, vien augšup izslietais snauķis drebošām nāsīm filtrēja gaisa strāvas. Tad sekoja īss, ass rāviens uz priekšu — kļūda!— viņš apcirtās, sviedās atpakaļ, pēc tam lēni, pārliecināti uzņēma īsto virzienu.
Stipri satraukts, Zurks sekoja draugam; Kurmis lauzās tik tālāk gluži kā mēnessērdzīgs, šķērsoja sauso ceļmalas grāvi, izspraucās cauri dzīvžogam un aizostīja sev ceļu pāri līdzenam laukam, kas kails un neskarts baloja zvaigžņu gaismā.
Piepeši bez kāda brīdinājuma viņš ienira zemē un pazuda, taču Zurks bija modrs un veikli iespruka draugam nopakaļ alā, kā to lika nekļūdīgais, uzticamais deguns.
Ala bija šaura, trūka gaisa, un zeme asi dvakoja; Zurkam šķita, ka pagājusi vesela mūžība, kad gaitenis
beidzās un varēja iztaisnot muguru, atliekt plecus un nopurināties. Kurmis uzšvirkstināja sērkociņu, un sīkās liesmiņas atplaiksnā Zurks pamanīja, ka viņi atrodas pa- plašā telpā ar rūpīgi uzslaucītu un smiltīm nokaisītu klonu, bet taisni pretī redzamas drauga mītnes parādes durvis ar gotu burtiem zīmētu uzrakstu «Kurmjagals» un blakus pie aplodas — zvana cilpiņa.
Pasniedzies Kurmis nocēla no naglas lākturi un iededza gaismu; Zurks aplaida acis visapkārt — viņi stāvēja tādā kā pagalmiņā. Tepat blakus pie durvīm vienā pusē bija novietots sols, otrā piesliets zemes veltnis, jo Kurmis bija kārtīgs saimnieks savās mājās, kad vēl te dzīvoja, un necieta, ka citu dzīvnieku izspārdītās zemes kukuržņi krājas čupās un pagalmā savelkas grambas. Pie sienām karājās stiepļu grozi ar papardēm, un starp tiem uz konsolēm stāvēja ģipša skulptūras — Garibaldijs, svētais mazbērniņš Samuēls, karaliene Viktorija un citi jaunās Itālijas varoņu tēli. Tālāk pagalma vienā pusē aizstiepās ķegļu spēles celiņš ar soliem visgarām un maziem koka galdiņiem, kuru virsās raiboja alus kausu atstātie apļi. Plāna vidū bija mazs, apaļš dīķītis ar gliemežvāku apmali, tur peldēja zelta zivtiņa. Dīķīša centrā no ūdens slējās jokains veidojums gliemežvāku ietērpā ar sidrabaini spožu stikla lodes galvu, kurā visa apkārtne un ikviena dzīvā radība atspoguļojās dīvaini greizā, smieklīgā izskatā.
Acis Kurmim spīdēja vien, uzlūkojot visu šo mīļo mantību; viņš skubināja Žurku iet iekšā, aizdedza priekšnamā lampu un slepšus pārlaida skatienu savai mītnei. Vispāri klājās bieza putekļu kārta, pretī dvesmoja ilgi nekoptas mājas pamestība un tukšums; te bija šauri un nabadzīgi, viss apbružāts un noplušķojies … un zvēriņš sakņupa priekšnama krēslā, ar ķepām aizsegdams acis.
— Va-ī, Zurciņ! — viņš izmisis ievaidējās. — Kālab man vajadzēja to darīt? Kāpēc es tevi atvilku šai nabadzīgajā, aukstajā alā, un vēl naktī, kad tu varētu būt jau upeskrastā, savā skaistajā mājoklī, un sildīt pēdas pie sprakšķoša kamīna savu jauko, pierasto lietu vidū?
Taču Zurks nemaz neklausījās tādos puņķainos pašpārmetumos. Viņš šaudījās pa māju kā divi deviņi, atraudams vaļā visas durvis, izošņādams skapjus un pieliekamos, iedegdams lampas un svečturus un izlikdams tos pa malu malām.
— Kāda lieliska mājiņa! — viņš priecīgi sauca. — Tik ērta! Tik spīdoši izplānota! Viss pa rokai, un viss savā vietā! Mēs sarīkosim te līksmu vakarēšanu. Bet vispirmām kārtām jāiekur uguns, un par to parūpēšos es, jo Zurks vienmēr zina, kur kas atrodams. Ahā, šī te būs viesistaba! Nu brīnišķīgi! Un tā ir tava paša izdoma — šīs mazās guļamlāviņas sienas iedobumos? Pamatīgi! Tā, bet nu es aizskriešu pēc malkas un oglēm, un tu, mīļo draudziņ, ķeries pie putekļu lupatas — tā ir virtuves skapīša apakšējā atvilktnē —, pacenties mazliet uzpost visu šo mantību! Ar steigu, veco zēn!
Sava jūsmīgā drauga iedrošināts, Kurmis ņēmās cik vien spēdams slaucīt un spodrināt māju, bet Zurks pa tam šaudījās iekšā ārā, stiepdams kurināmo, un spožas liesmas drīz vien rūkdamas skrēja skurstenī. Viņš uzsauca Kurmim, lai nāk nu sasildās, taču dzīvniekam atkal bija
melnais brīdis — Kurmis bija apkritis uz dīvana un galīgā izmisumā aizsedzis seju ar putekļu lupatu.
— Žu-urciņ, — viņš gaudulīgi vilka, — ar ko lai es tevi pabaroju, nabaga nosalušo, izsalkušo un piekusušo dzīvnieku? Man nav ko tev dot, it nekā … ne kripatiņas!
— Kas tu par puiku, ka nolaid rokas? — Zurks pārmeta. — Pag, es tikko manīju uz virtuves skapīša konservu nazi, un ikviens zina, ka turpat tuvumā tad jābūt arī kādai sardīņu bundžai. Saņemies, nāc līdzi, sākam pārtikas medības!
Un tā viņi uzsāka mērķtiecīgu pārtikas sagādi, pārmeklēdami katru skapīti, izraudami ikvienu atvilktni. Iznākums nemaz nebija peļams, lai gan, jāatzīst, to varēja vēlēties arī labāku: sardīņu bundža, kārba ar sausiņiem, gandrīz vēl pilna, un staniolā ietīta žāvētā desa.
— Lūdzu, sanāk īsts mielasts! — sakrāvis atradumus uz galda, Zurks novērtēja. — Es zinu, dažs labs dzīvnieks atdotu diezin ko, lai varētu šovakar sēsties kopā ar mums pie šī galda!
— Bet maizes nav! — Kurmis žēlīgi pūta. — Nav sviesta, nav …
— … nav zosu aknu pastētes, nav šampanieša … — Zurks smaidīdams turpināja. — Ahā, man kaut kas
iešāvās prātā. Kas tās par durtiņām tur pašā gaiteņa galā? Pagrabs, kā gan citādi! Pacieties mirklīti!
Zurks metās uz pagraba durvīm un drīz vien atgriezās, mazlietiņ gan nosmērējies, bet katrā rokā pa alus pudelei un padusēs — vēl pa vienai.
— Izrādās, Kurmīt, tu esi īsts uzdzīvotājs! — Zurks piezīmēja. — It neko tu sev neliedz. Šī nudien ir pati izcilākā mājiņa, kādā man gadījies būt! Saki, lūdzu, — kur tu ņēmi šīs gravīras, kas dzīvokli dara tik mājīgu? Nav nekāds brīnums, draudziņ, ka tev sava mītne tik mīļa. Kā tev izdevās tādu mājokli dabūt gatavu? Pastāsti par visu to kaut ko vairāk!