Kamēr Zurks lika galdā šķīvjus, nažus, dakšiņas un sinepes — tās viņš iejauca olu trauciņā —, Kurmis, kam krūtis gan vēl spieda pirmītējo pārdzīvojumu smagums, ņēmās stāstīt, iesākumā kautrīgi, pabailīgi, bet drīz iekšēji atdzīvodamies un iejuzdamies, kā izplānots tas un radies šis, un kā to dabūjis gatavu ar necerētu mantojumu no krustmātes puses, un tas atkal esot laimīgs atradums, izdevīgs pirkums; bet, lūk, šīs mantas iegādātas tikai ar stingru taupīšanu, dzīvojot, tā teikt, «bez liekām izdošanām». Galu galā zvēriņš tiktāl atguva labo omu, ka nu vajadzēja iet un acīm apmīļot savu mītni un mantiņas, un tad bija jāņem rokā lampa un pa īstam viss jāizrāda un jāizstāsta ciemiņam, gluži aizmirstot tik nepieciešamās vakariņas; un Ūdensžurks, ciezdams gan briesmīgu izsalkumu, bet cenzdamies to neizrādīt, nopietni māja ar galvu, apskatīja visu ar sarauktu pieri un laiku pa laikam, kad radās izdevība, iesprauda no savas puses: — Brīnišķīgi! — un: — Jā, tas ir ko vērts!
Beigās tomēr ciemiņam izdevās aizvilināt namatēvu pie galda, bet, kolīdz Zurks visā nopietnībā bija sācis darboties ar konservu nazi, no pagalma puses atjundīja aizdomīgi trokšņi — it kā sīki solīši tipinātos pa grantēto celiņu un iemurdētos smalkas, satrauktas balstiņas; un tad līdz viņiem nonāca aprautas frāzes:
— … nu, stājieties rindā … Tomij, lākturi pacel
drusku augstāk … iztīriet rīkles, un neklepot vairs, kad es noskaitīšu: viens, divi, trīs … kur mazais Bils? … nāc šu, visi jau gaida …
— Kas tad tur? — pametis sardīņu kārbu, Žurks ausījās.
— Man domāt, tie būs lauka pelēni, — Kurmis ar lepnumu atbildēja. — Ap šo laiku tie parasti staigā apkārt, uzstādamies ar ziemassvētku dziesmām. Mūspusē pelēni ar to nodarbojas no laika gala. Un manai mājai viņi nekad nepaiet garām, allaž iegriežas pasērst arī Kur- mjagalā; un tad es tos pacienāju ar karstu tēju, dažreiz arī ar vakariņām, ja varu to atļauties. Un, klausoties viņu dziedāšanā, vecie laiki atkal uzaust acu priekšā …
— Ejam paskatīties! — Zurks iesaucās, pietrūkās un metās pie durvīm.
Kad viņi tās atrāva vaļā, skatienam atklājās patiesi piemīlīga aina. Blāvas raga lāktura gaismas apspīdēti, sakārtojušies puslokā, pagalmā stāvēja kādi astoņi vai desmit lauka pelēni ar sarkanām vilnas šallēm ap kaklu, priekšķepām dziļi kabatās, sīki mīņādamies, lai sasildītos. Spīdīgām pērļu actiņām tie kautri pavērās cits uz citu, klusi iespurgdamies un šņaukādamies, un ar mētelīšu piedurknēm izteiksmīgi norausdami gar degunu. Durvīm
atveroties, kāda no vecajām pelēm ar lākturi rokā patlaban skaitīja: — Nu tad: viens, divi, trīs! — un tai pašā mirklī gaisā ietrīsējās viņu smalkās, pīkstīgās balstiņas, izlocīdamas kādu no veco laiku ziemassvētku dziesmām, ko sacerējuši peļu pelēkie senči, klīzdami pa salā sastingušām ziemas papuvēm vai, glābjoties no sniegputeņa, salīduši pazemē un saritinājušies uz mūrīša; vēlāk tās dzirdēja dziedam ziemassvētku vakaros arī dubļainās ielās zem apgaismotiem logiem.
ZIEMASSVĒTKU DZIESMA
Ļaudis it visi šai aukstajā laikā, jūs, Savas durvis jo plaši jums atdarīt būs, Gan vējš namā ieskries un sniegs līdzi grūs, Pie pavarda guns, lūdzu, ielaidiet mūs! Lai priecīgs jums austošais rīts!
Stāvam še salā un putenī stinguši mēs, Berzējam ķepiņas, mīņājam kājas, jo vēss; No sensenas tālienes nākam jums sveicienus nest, Jums, kas pie uguns, bet aukstumā — mēs. Lai priecīgs jums austošais rīts!
Jau pusnakts bij pāri, uz rītu jau pavērsās nakts, Te piepeši ceļu mums rādīja zvaigzne kā sākts, Tā lieglaimi lēja un svētību deva turklāt, To svētību — rītdienai, nākotnei — vēl simtkārt. Lai priecīgs jums austošais rīts!
Mūs' ciltstētiņš Jāzeps bij paguris sniegus brist, Skat, zvaigzne virs kūts spīd kā lākturis! Vairs Marija nejaudā tālāki klīst — Laipni lūdzam! — pajumts še gaida, salmiem te pakaisīts! Lai priecīgs tai austošais rīts!
Tad dzirdēja eņģeļus dziedam un sludinām tā:
Kurš iesaucās pirmais, ka ziemsvētki klāt?
Tie bija lopiņi kūtī, tie bija tur klāt;
Tie dzīvnieki bija, kas iesāka svētkus šos slavināt!
Lai priecīgs tiem austošais rīts!
Balsis noklusa, un dziedātāji, bikli, bet smaidīgi, apmainījās šķielējošiem skatiem; iestājās klusums, bet tikai uz īsu mirkli. Tāltālu no augšienes caur alu, pa kuru viņi pirmīt bija atnākuši, dzirdi aizsniedza viegla, melodiska dundoņa: tālumā spēlēja zvanu mēles, sasaukdamās skaņi un priecīgi.
— Jūs brīnišķīgi nodziedājāt, bērni! — Zurks sirsnīgi teica. — Nāciet nu iekšā! Visi, visi, krietni sasildieties pie uguns, iedzeriet kaut ko siltu!
— Jā, nāciet iekšā, pelēni! — Kurmis dedzīgi pievienojās. — Tas bija taisni kā vecajos laikos! Aizdariet durvis! Pievelciet solu pie uguns! Nu, brītiņu būs jāpaciešas, iekams mēs … Bet Zurciņ! — Viņš apjucis attapās un nošļuka krēslā, balsī jau manīja asaras. — Ko nu mēs iesāksim? Mums nav ko viņiem dot!
— Atstāj to manā ziņā! — Zurks runāja kā īstens saimnieks. — Jūs tur, jūs ar to lākturi! Panāciet šurpu! Es gribētu jums kaut ko palūgt. Sakiet — vai kāds veikals vēl būtu atvērts tik vēlā stundā?
— Kā gan citādi, ser, — pele godbijīgi atbildēja. — Ziemassvētkos mūsu veikali ir vaļā dienu un nakti.
— Tad paklausieties! — Ūdensžurks sacīja. — Lūdzu, tūlīt aizejiet — lākturis jums ir — un atnesiet man …
Viņu saruna turpinājās čukstus, Kurmis dzirdēja vienīgi atsevišķas frāzes: