— … ievērojiet, tikai svaigu … nē, nē, ar mārciņu pietiks … katrā ziņā pie Baginsa, es negribu, ka pie cita … nē, nē, tikai pašu labāko … ja tur nevar dabūt, pameklējiet citur . .. jā, nu, protams, pašu gatavotu, nevis konservus … nu tad labi, dariet, ko varat! — Sarunas beigās nošķindēja naudas ripiņas, pāriedamas no ķepas
ķepa, pelei tika pagadats krietns iepirkumu grozs, un ar lākturi rokā tā aizsteidzās.
Pārējie dziedātāji, sasēdušies uz sola rindiņā, sīkās kājeles šūpodami, priecājās par uguni un cepināja savas apsalumu čūlas, līdz tās degtin dega un sūrstēja; bet Kurmis, nemācēdams ar ciemiņiem tāpat vienkārši papļāpāt, aizrāvās ar peļu dzimtas radu rakstiem, lika ikvienam no pelēniem minēt pēc vārda savus neskaitāmos brālīšus un māsiņas; tie bija vēl pārāk mazi, lai varētu staigāt apkārt un uzstāties ar ziemassvētku dziesmām, tomēr visai drīz cerēja saņemt no vecākiem šādu atļauju.
Žurks tobrīd visā nopietnībā pētīja alus pudeļu etiķetes.
— Man jau tā likās, tas ir «Vecais Bērtons», — viņš atzinīgi noteica. — Kāds saprātīgs Kurmis! Pati labākā manta! Nu mēs varam uztaisīt siltalu. Kurmīt, sameklē sildāmkrūzi un glāzes, es tikmēr atraušu korķus!
Nevajadzēja nemaz daudz laika, lai iemaisītu dzērienu un skārda krūzi ieliktu kamīnā uz gailējošām oglēm, un tā pelēni drīz vien maziem malciņiem sūca siltalu, krek- stēja, kāsēja, slaucīja acis un smējās (jo siltaliņš krietni čūkstēja un kņudināja rīklē), un viņiem sāka piemirsties, ka jebkad mūžā būtu saluši.
— Viņi arī teātri māk spēlēt, mazie aktieri, — Kurmis skaidroja Ūdensžurkam. — Paši iemācās visu, sagatavo un tad tikai laiž vaļā. Skaisti spēlē, nav vārdam vietas! Viengad, nupat nesen, uzveda tādu pamatīgu gabalu — par pelēnu, ko sagūstījuši visniknākie Āfrikas jūras laupītāji, piekaluši galerā, lai airē; kad viņš aizbēg no galerām un pārnāk mājās, viņa pelīte, līgaviņa, aizgājusi jau klosterī. Paklau, tas tak bijāt jūs! Es atceros, jūs toreiz spēlējāt. Nāciet priekšā, noskaitiet kādu gabaliņu!
Uzrunātais pelēns piecēlās, apjucis ieķiķinājās, aplaida acis visapkārt istabai un palika kā ūdeni mutē ieņēmis. Pārējie centās nabagu uzmundrināt, arī Kurmis drošināja un mudināja, Žurks pat saņēma viņu aiz ple
ciem un viegli sapurināja, tomēr mazais aktieris nekādi nespēja pārvarēt lampu drudzi. Un nu jau visi barā darbojās ap mēmo pelēnu, gluži kā Karaliskās Slīcēju glābšanas biedrības laivinieki saskaņā ar priekšrakstiem rīkojas gadījumos, kad cietušais ilgi atradies apakš ūdens, bet tad nograbēja kliņķis, durvis atdarījās un pele ar lākturi rokā iesteberēja istabā, salīkusi stiepdama smago grozu.
Par teātra spēlēšanu vairs nebija ne runas, jo no groza uz galda tika izbērti gluži reāli, taustāmi labumi. Ūdensžurks lieliski prata norīkot ikvienu pie darba, un visi nu kaut ko nesa, gādāja, kārtoja. Dažās minūtēs vakariņas bija saklātas, un Kurmis, kā pa sapņiem ieņēmis saimnieka vietu galda galā, skatīja nupat vēl tukšo galdu pilnu ar garšīgiem labumiem, un mazo draugu sejas manīja iedegamies jo gaišas un priecīgas, kad dzīvnieciņi bez vilcināšanās ķērās klāt azaidam, un ar lielu atvieglojumu arī Kurmis pats sāka baudīt tik brīnumainā kārtā sarūpēto pārtiku (jo tiešām jutās kā badu cietis), domādams, cik laimīga beigu beigās tomēr izrādījusies šī atgriešanās savās mājās. Mielodamies viņi atcerējās vecos labos laikus, peles izstāstīja Kurmim šī apvidus jaunākās tenkas un kā vien mācēdamas atbildēja uz simtiem jautājumu, ko viņām uzdeva namatēvs. Žurks nerunāja tikpat kā nemaz, tikai raudzījās, lai ciemiņiem būtu viss, ko tie vēlas, un lai visa būtu papilnam, un lai Kurmim ne par ko nebūtu jārūpējas un jāuztraucas.
Beidzot viesi, saņēmuši pilnas kabatas gardu pārsteigumu mājās palikušajiem mazajiem brāļiem un māsām, ziemassvētku un Jaungada laimes vēlēdami, trokšņaini aizkumurojās mājup. Kad aiz pēdējā pelēna aizvērās durvis un apklusa lākturu šķinda, Kurmis un ūdensžurks uzrušināja kamīnā uguni, atlaidās krēslos, iemaisīja uz nakti sev pa beidzamam siltalus kausam un pārsprieda šinī garajā dienā pieredzēto; vienubrīd, žāvādamies kā vilks, Ūdensžurks ieteicās:
— Kurmīt, veco zēn, es krītu no kājām; ka gribas gulēt — tas būtu pārāk mīksti sacīts. Vai tā tur viņā pusē
ir tava lāviņa? Brīnišķīgi, tad es ņemu šo. Cik ērta mā- jiņa— viss pa rokai un viss savā vietā!
Žurks ierausās lāviņā un pamatīgi satinās segās, un vienā mirklī viņu noplāja miegs, gluži kā pļaujmašīnas spārns noplāj labības vālu.
Arī Kurmis noguris un gandarīts devās tūdaļ uz savu lāviņu un ar lielu baudu un atvieglojumu nolika galvu uz spilvena. Tomēr pirms iemigšanas viņš pārlaida vēl skatienu savai vecajai istabai, kur sarkanīgi uguns atspīdumi spēlējās un dusēja uz viņa mīļajām, tuvajām iedzīves mantām, kuras tik ilgi bijušas neapzināta daļa no viņa paša un tagad bez ļaunuma, bez pārmetumiem uzņēmušas viņu savā vidū. Dzīvnieks bija tieši tādā dvēseles noskaņā, kādu Zurks bija klusībā gribējis viņam sagādāt. Kurmis redzēja itin skaidri, cik te viss vienkāršs un necils, pat šaurībā saspiests, bet tikpat skaidri saprata, cik liela tam nozīme, kāda neaizstājama vērtība ir šādai patvēruma vietai visā viņa dzīvē. Viņš nepavisam netaisījās pamest jaunatrasto pasauli ar tās vilinošajiem plašumiem, pagriezt muguru svaigam gaisam un saulei, un visam, ko tie dzīvniekam sniedza, lai ielīstu un čurnētu savā alā; virszemes pasaule bija pārāk spēcīga, tā sauca un aicināja — arī šeit, zemzemes alā, — un zvēriņš zināja, ka viņam būs jāatgriežas, lai dzīvotu plašākos apvāršņos. Tomēr bija tīkami apzināties, ka tev ir, kur pārnākt mājās, ka tev pieder šī vieta zem zemes, tāpat šīs mantas, kuras ir priecīgas, tevi atkal redzot, un uz kurām tu vari paļauties, ka tās vienmēr tevi saņems ar to pašu vienkāršo sirsnību.