VI. MISTERS KRUPIS
Tas notika gaišā, saulainā rītā pašā vasaras sākumā; upe bija atgriezusies savos krastos un atguvusi parasto plūdumu, un balta saule, tā vien likās, ar staru stīgām
vilka no zemes un stiepa uz savu pusi itin visu, kas tiecās asnot un zaļot, un kuplot. Uzcēlušies līdz ar gaismiņu, Kurmis un Žurks bija aizņemti darbos, kas saistīti ar laivām un ūdeņu sezonas atklāšanu; zvēriņi krāsoja, lakoja, pielaboja airus un sēdekļus, meklēja pazudušos āķus un cemmes un visādas citādas lietas; patlaban viņi abi sēdēja Žurka mazajā viesistabā, beigdami ēst brokastu un dedzīgi pārrunādami šīsdienas nodomus, kad pie ārdurvīm kāds smagi pieklauvēja.
— Velns lai parauj! — iesaucās Zurks, kurš bija noķē- pājies ar mīksti vārītu olu. — Esi tik labs, Kurmīt, paskaties, kas tur ir, tu esi paēdis.
Kurmis aizgāja atvērt, un Ūdensžurks dzirdēja viņu iekliedzamies aiz pārsteiguma. Tad atsprāga viesistabas durvis, un Kurmis ar lielu godbijību svarīgi pieteica:
— Misters Āpsis!
Tas bija tiešām kaut kas nedzirdēts, ka Āpsis ierastos pie viņiem oficiālā vizītē vai vispār pie jebkura cita dzīvnieka! Viņš bija allaž jānoķer, kad vajadzība spieda, jāpamana klusu slīdam kaut kur gar dzīvžogu agri rītā vai vēlu vakarā, vai arī viņu izdevās kādreiz sastapt mājās
pašos Mūžameža dziļumos, bet nokļūt tur, tas jau bija sarežģīts pasākums.
Āpsis smagi ielāčoja istabā un apstājās, nopietnu skatu lūkodamies abos dzīvniekos. Zurkam nokrita uz galda karotīte, ar ko viņš ēda olu, un pavērās mute.
— Tā stunda ir situsi! — Āpsis beidzot svinīgi sacīja.
— Kāda stunda? — Zurks nemierīgs saausījās, uzmezdams acis kamīna pulkstenim.
— Kam tā ir situsi, tā būtu labāk jautājis, — Āpsis atbildēja. — Krupim, kuram gan citam! Krupim tā stunda ir situsi! Es teicu, ka saņemšu viņu stingri rokās, kolīdz ziema būs cauri, un šodien es eju to izdarīt!
— Krupim tā stunda situsi, nu, protams! — Kurmis sajūsmā iesaucās. — Urrā! Es tagad atceros! Mēs iztaisīsim viņu par apzinīgu Krupi!
— Kā man vakarnakt no drošiem avotiem kļuva zināms, — sēzdamies atzveltnī, Āpsis turpināja, — taisni šorīt Krupjapilī atkal ierodas jauns, sevišķi spēcīgs automobilis — uz izmēģināšanu, ar tiesībām sūtīt to atpakaļ. Iespējams, šo pašu brīdi Krupis jau tērpjas tajos briesmīgajos kankaros, kas viņam tā patīk un kas . .. samērā pieklājīgu Krupi pataisa par gatavo sprukstiņu, kuru ieraugot vien īstam dzīvniekam vai trakam jāpaliek. Iekams nav par vēlu, mums jāiet un kaut kas jādara. Jūs abi tūlīt nāksiet man līdzi uz Krupjapili, un Krupja glābšanas operācija sāksies!
— Jums pilnīgi taisnība! — trūkdamies kājās, Zurks iekliedzās. — Mēs izglābsim nabaga nelaimīgo dzīvnieku! Mēs atgriezīsim zudušo avi. Kad mēs to paveiksim, viņš būs pilnīgi pārvērties, tāds Krupis, kāds agrāk nekad nav bijis!
Ar Apsi priekšgalā viņi izgāja uz lielceļa un devas piepildīt savu cēlo misiju. Kad dzīvnieki ir vairāki kopā, viņi iet stingrā, nemainīgā kārtībā — virtenē cits aiz cita —, nevis klīst, izpletušies pa visu ceļu, tā ka pēkšņu briesmu vai nelaimju gadījumā nav iespējams sniegt palīdzību un atbalstīt citam citu.
Sasnieguši Krupjapils ceļa galu, viņi ieraudzīja — kā Āpsis jau bija paredzējis — mājas priekšā stāvam jaunu, spīdīgu, varenu, spilgti sarkanu automobili. Kad dzīvnieki vairs nebija tālu no namdurvīm, tās atsprāga vaļā visā platumā un pats misters Krupis — aizsargbrilles uz deguna, žokejcepure galvā, getras kājās, milzīgs platmē- telis mugurā — gāzelēdamies nāca lejā pa kāpnēm, vilkdams rokās autobraucēja cimdus.
— Hei, puikas! Nāk tik šurpu! — viņus pamanījis, dzīvnieks sajūsmā iebrēcās. — Jūs ierodaties kā saukti, lai kopā ar mani dotos vienā varenā … var … ē-ē … va . ..
Brašā valoda sastomījās un noplaka, ieraugot cieto, nepielūdzamo izteiksmi drūmi klusējošo draugu sejās, un ielūgums uz kopīgu braucienu aizķērās, līdz galam neizsacīts.
Āpsis smagiem soļiem uzkāpa lievenī.
— Vest iekšā! — viņš stingri teica saviem biedriem.
Kad Krupi, kurš protestēja un turējās pretī, iedabūja
pa durvīm, Āpsis griezās pie šofera, dodams norādījumus, ko darīt ar jauno automobili.
— Man ļoti žēl, — viņš teica, — bet jūsu pakalpojumi šodien vairs nebūs vajadzīgi, misters Krupis ir grozījis savus nodomus. Viņš negrib vairs automobili. Saprotiet, lūdzu, tas ir galīgs lēmums. Jums te ilgāk nav jāuzkavējas.
Tad arī viņš devās iekšā pie pārējiem un aizvēra durvis.
— Nu un tagad, — viņš uzrunāja Krupi, kad visi bija iegājuši priekšnamā, — novelc vispirms šos smieklīgos kankarus!
— Liecieties mierā! — Krupis saniknots ieaurojās. — Ko nozīmē šāda varmācība? Es pieprasu paskaidrojumus — un tūlīt!
— Jūs abi divi — novilkt viņam tās lupatas! — Āpsis īsi pavēlēja.
Viņiem nācās Krupi nogāzt gar zemi, lai pienācīgi paveiktu savu uzdevumu; dzīvnieks spārdījās un lamājās visnekrietnākajiem vārdiem. Tad Zurks viņam uzsēdās virsū un Kurmis gabalu pēc gabala nodīrāja nost visus autobraucēja kankarus; pēc tam viņi nostādīja Krupi atkal uz kājām. Līdz ar šķiršanos no lepnajiem apģērba gabaliem Krupim likās krietni vien izkūpējis arī bramanīgais lielības gars. Patlaban, būdams vairs tikai Krupis, nevis Lielceļa Briesmonis, dzīvnieks iegrudzinājās drebelīgu smiekliņu, pieglaimīgi uzlūkodams visus pēc kārtas, un, kā šķita, gluži skaidri aptvēra situācijas nopietnību.