— Tev jāsaprot, Krupi, ka tā tam vajadzēja notikt agrāk vai vēlāk, — Āpsis skaidroja. — Tu neņem vērā nevienu mūsu brīdinājumu, šķiedies ar tēva atstāto naudu, un visā apkaimē tu izplati sliktu slavu par mums, dzīvniekiem, drāzdamies trakā ātrumā, lauzdams mašīnas un ķildodamies ar policistiem. Neatkarība gan ir ļoti laba lieta, taču mēs, dzīvnieki, nekad neļaujam saviem draugiem pārkāpt zināmas robežas un palikt par sprukstiņiem, un šīs robežas tu esi sasniedzis. Daudzējādā ziņā tu, protams, esi labs puika, un es negribētu būt pārlieku bargs pret tevi. Es tikai pamēģināšu vēlreiz vest tevi pie prāta. Mēs ieiesim abi smēķējamā istabā un tur aprunāsimies par šo un to, kas attiecas uz tevi, un tad redzēsim, vai izejot tu vairs būsi tāds pats Krupis, kāds biji ieejot.
Viņš paņēma Krupi cieši pie rokas, ieveda smēķējamā istabā un aizdarīja aiz sevis durvis.
— Tas nu nekur neder! — Zurks nicīgi teica. — Ar runām tu Krupi neizārstēsi. Viņš apsolīs itin visu!
Dzīvnieki ērtāk iegrozījās atzveltņos un sāka pacietīgi gaidīt. Caur aizvērtajām durvīm ilgi dzirdēja vien Āpša dobji dunošo balsi, kas cēlās un grima daiļrunības plūdos; bet piepeši viņi ievēroja, ka morāles sprediķī brīdi pa brīdim iekrīt aizvien raudulīgākas elsas — tās nepārprotami nāca no Krupja krūtīm, jo viņš bija mīkstsirdīgs un atsaucīgs zēns, kuru varēja pavisam viegli (uz īsu laiciņu) pievērst jebkādam viedoklim.
Pēc trim ceturtdaļstundām durvis atvērās un parādījās Āpsis, svinīgi vezdams pie rokas pagalam sašļukušo, nomākto Krupi. Āda dzīvniekam karājās uz kauliem kā maiss, kājas ļodzījās, vaigus bija savagojušas asaras, kurām dāsnā straumē bija licis pludot Āpša aizkustinošais morāles sprediķis.
— Apsēdies, Krupīt, šinī krēslā, — Āpsis gādīgi teica, pamādams uz atzveltnes krēslu. — Mīļie draugi, — viņš turpināja, — man ir liels prieks jums ziņot, ka Krupis beidzot ir saskatījis savas rīcības kļūdas. Viņš patiesi nožēlo līdzšinējo aplamo uzvedību un apņemas mest pie
malas autobraukšanu — pilnīgi un uz visiem laikiem. Viņš man to svinīgi apsolīja.
— Tās patiešām ir labas ziņas, — Kurmis nopietni bilda.
— J-ja, brīnumlabas, — Zurks aizdomīgs piezīmēja,
— ja vien … ja vien .. .
To teikdams, viņš cieši raudzījās Krupī; viņam šķita, ka viņš ievēro kādu sīku, šķelmīgu dzirksti, kas tobrīd, likās, nozibsnīja dzīvnieka aizvien vēl padevīgajās acīs.
— Mums atlicis nokārtot tikai vienu lietu, — Āpsis iepriecināts turpināja. — Krupīt, es vēlētos, lai tu, saviem draugiem dzirdot, svinīgi atkārto visu, ko nupat pirms brītiņa smēķējamā istabā apsolīji man vienam pašam. Vispirms — vai tu nožēlo savu rīcību, vai saproti, cik tā bijusi aplama?
Ilgi, ilgi biezēja klusums. Kā palīdzību meklēdams, Krupis pameta acis uz vienu pusi, uz otru, bet pārējie dzīvnieki sēdēja klusi un nopietni. Beidzot viņš atdarīja muti.
— Nē! — viņš drusku īgni, bet nepiekāpīgi sacīja.
— Es neko nenožēloju! Un tas nebūt nebija aplam! Tas bija gluži vienkārši vareni!
— Ko-a? — ierēcās Āpsis, aizvainots līdz sirds dziļumiem. — Tu glumais, nelabojamais rupuci! Vai tu nupat man nesolījies tur, tanī istabā …
— Jā, jā, tur! — Krupis nepacietīgs iekrita starpā.
— Tur es būtu apsolījis nezin ko. Jūs esat tik daiļrunīgs, mīļo Āpsīt, tik aizkustinoši, pārliecinoši visu mākat izskaidrot, ka … tur jūs varējāt darīt ar mani, kas vien jums ienāca prātā, un jūs pats to labi zināt. Bet kopš tā brīža es esmu rūpīgi pārmeklējis visus savas dvēseles stūrīšus, izpētījis savas domas caur un cauri un esmu sapratis, ka manī nav ne mazākās vainas sajūtas, ne kripatiņas nožēlas; un vai tādā gadījumā, godīgi runājot, es drīkstētu apgalvot pretējo — kā jums šķiet?
— Tātad tu nesolies, ka ne pirkstu vairs nepiedursi automašīnām? — Āpsis noprasīja.
— Zināms, ka ne! — Krupis pārliecināts atteica.
— Gluži pretēji, es apsolu, ka pašā pirmajā automašīnā, ko manīšu rūcam: pup-pup, pup-pup! — metīšos iekšā — un sveiki!
— Nu? Vai es neteicu? — pagriezies pret Kurmi, Zurks piezīmēja.
— Ļoti jauki! — Āpsis cieti sacīja, celdamies kājās.
— Ja nevar tevi pārliecināt ar vārdiem, mēģināsim piespiest ar varu. Es jau baidījos, ka varētu noiet tik tālu. Krupi, tu vairākkārt esi lūdzis mūs visus trīs, lai atnākam un padzīvojam kopā ar tevi šinī jaukajā namā, un nu mēs to darīsim. Un pēc tam, kad būsim tevi pievērsuši pareizajiem dzīvnieka uzskatiem, mēs aiziesim — tikai tad, bet ne agrāk. Jūs abi ņemiet viņu ciet, augšā pa trepēm un ieslogiet guļamistabā! Pēc tam sadalīsim savus pienākumus.
— Tu jau saproti, Krupīt, tas ir tevis paša labā, — Zurks laipni runāja, kopā ar Kurmi, kā jau uzticīgam draugam piederas, stiepdams Krupi, kurš plēsās un spār-
dījā.s, augšā pa kāpnēm. — Iedomājies, cik jauki mums būs visiem kopā tāpat kā agrāk, kad tu būsi pārvarējis šo … šo ļauno slimību!
— Mēs ļoti, ļoti rūpēsimies par tevi, Krupīt, kamēr tu izveseļosies, — teica Kurmis. — Un raudzīsimies, lai tava naudiņa netiktu šķērdēta, kā tas noticis līdz šim.
— Un nekad vairs, Krupīt, nebūs to nožēlojamo sadursmju ar policiju! — Zurks sacīja, un zvēriņi iegrūda dzīvnieku viņa guļamistabā.
— Un nebūs, Krupīt, vairs nedēļām jānīkst slimnīcā, kur tie sievišķi tevi varēja rāt un rīkot, — pagriezdams durvīs atslēgu, Kurmis vēl piebilda.