Viņi devās pa kāpnēm lejā, Krupja lamu pavadīti; lamas lidoja viņiem nopakaļ pa slēdzenes caurumu. Un tad trīs draugi sanāca kopā, lai apspriestos, kā rīkoties šādā gadījumā.
— Tā būs apnicīga padarīšana, — Āpsis nopūtās. — Nekad neesmu redzējis Krupi tik apņēmīgu. Lai nu kā, bet galā mēs tiksim. Viņu nedrīkst ne mirkli atstāt bez uzraudzības. Mums pēc kārtas būs jādežurē pie viņa, līdz tā indeve izkūp zēnam no galvas.
Tā viņi arī izdarīja. Katrs no trim dzīvniekiem pēc kārtas nakti pārlaida Krupja guļamistabā, un draugi vienojās savā starpā arī par dienas dežūrām. Iesākumā Krupis stipri vien nogurdināja savus uzraugus. Kad viņam uznāca briesmīgās lēkmes, dzīvnieks sakrāva no guļamistabas krēsliem automobilim līdzīgu grubuli, uzrāpās tam ragos, sakņupa uz priekšu un bolījās spīdīgām acīm tālumā, izgrūzdams dīvainus, baigus kurkstienus, līdz tie sasniedza visskaļāko noti, tad, palēcies un apmetis gaisā kūleni, izplestiem locekļiem nojāvās zemē un palika guļam sagāzto krēslu kaudzē, laikam gan izbaudīdams uz brīdi pilnīgu apmierinājumu. Ar laiku šīs mokošās lēkmes tomēr atkārtojās retāk un retāk, un draugi centās ievirzīt dzīvnieka domas citā gultnē. Tomēr interese par kaut ko citu Krupim nepamodās, un dzīvnieks acīm redzami tapa gurdens un apātisks.
Kādā jaukā rītā Zurkam atkal pienāca kārta pildīt uzrauga lomu un viņš uzkāpa nomainīt Āpsi; tas jau nervozi trinās un grozījās vien, nespēdams sagaidīt, kad būs brīvs un varēs izlocīt kājas garu garajos klejojumos pa Mūžamežu un saviem apakšzemes īpašumiem.
— Krupis vēl gultā, — izgājis aiz durvīm, Āpsis teica Zurkam. — Neko daudz no viņa nevar izdabūt, vienīgi — lai liekot šo mierā, nē, nekas neesot vajadzīgs, droši vien drīz kļūšot labāk, ar laiku tas varot pāriet, nevajagot pārāk uztraukties un tamlīdzīgi. Esi modrs, Zurk! Kad Krupis tik mierīgs un padevīgs un ņemas tēlot svētdienas skolas paraugzēnu, no viņa var sagaidīt visādus niķus un stiķus. Droši vien kaut ko perina savā galvā. Es viņu pazīstu. Tā, bet nu man jāiet.
— Nu, kā sviežas, veco zēn? — apsēzdamies pie Krupja, Zurks moži vaicāja.
Ilgi valdīja klusums. Beidzot vāja balstiņa atbildēja:
— Liels paldies, Zurciņ! Cik labi, ka tu tā apvaicājies! Bet saki vispirms — kā tu pats jūties un kā klājas jaukajam zvēriņam Kurmim?
— Ak, ko nu, mums iet labi, — Zurks atbildēja. — Kurmis aizgāja pastaigāties kopā ar Āpsi, — viņš vēl neapdomīgi piebilda. — Viņi būs projām līdz pusdienlaikam, un tā mēs jauku rīta cēlienu padzīvosimies abi divatā; es gādāšu, lai tev nebūtu garlaicīgi. Trūksties nu augšā, kā jau īsts puika, nav ko skumt tik saulainā rītā!
— Mīļo, labo Zurciņ, — Krupis nomurmināja, — cik gan slikti tu izproti manu stāvokli, un cik tālu es esmu no tā, lai «trūktos augšā», ja vispār kādreiz … Bet neraizējies par mani! Es ciest nevaru, ka topu saviem draugiem par nastu, un ceru, ka ilgi viņus vairs neapgrūtināšu. Jā, ilgi jau tas vairs nevilksies …
— Es arī ceru, ka ilgi tas vairs nevilksies, — Zurks sparīgi teica. — Tu mums visu šo laiku esi bijis krietns apgrūtinājums, un man ir prieks dzirdēt, ka ar tevi iet uz labo pusi! Padomā tikai — tādā jaukā laikā, kāds ir patlaban, un laivu un ūdeņu sezona tikko sākusies! Tas
bija ļoti slikti, Krupīt, no tavas puses. Lai gan tas nav nekāds krusts, ko mēs nesam, bet tevis dēļ mums tik Daudz ir nācies palaist garām!
— Baidos, tas tomēr ir krusts, ko jūs nesat, — Krupis gurdi atbildēja. — Es to pilnīgi saprotu. Un tas ir gluži dabiski. Jums apnicis rūpēties par mani. Es nevaru prasīt, lai jūs to darītu arī turpmāk. Es esmu apnicīgs rupucis, es to zinu!
— Tāds tu esi, jā gan, — Zurks apliecināja. — Bet, raugi, ko es tev teikšu: tevis dēļ es uzņemtos jebkurus grūtumus, ja vien tu kļūtu kārtīgs un apzinīgs dzīvnieks.
— Ak, ja tam varētu ticēt, Zurciņ … — Krupis bubināja vēl vārgākā balstiņā nekā iepriekš, — tad man gribētos tevi palūgt. .. pēdējo reizi varbūt. .. Aizskrien uz ciematu, cik ātri vien vari … ja tikai nav par vēlu … un pasauc ārstu .. . Bet labāk gan neliecies ne zinis! Tas atkal ir apgrūtinājums, un varbūt labāk ir ļaut, lai viss iet savu ceļu …
— Ko, kam tev vajadzīgs ārsts? — Žurks pieliecās tuvāk un pētīja savu gūstekni. Krupis gulēja kluss un slābans, balss bija slimīgi vārga un izturēšanās — galīgi dīvaina.
— Tu droši vien esi pamanījis, ka pēdējā laikā … — Krupis murmināja. — Bet nē, nē … kālab gan kaut kas jāpamana? Ievērot, pamanīt — tas ir apgrūtinoši… Rītu, jā, tad gan varbūt teiksi pats sev: «Ja vien laikus to būtu pamanījis! Ja kaut ko būtu darījis!» Bet nevajag, tas ir apgrūtinājums … Neņem vērā . .. aizmirsti, ko es te runāju!
— Lūk, ko, vecīt, — Žurks teica, sākdams patiešām uztraukties, — dakteri, protams, es varu pasaukt, ja tu patiesi domā, ka viņš tev vajadzīgs. Bet tad tev ir jābūt nopietni slimam, lai es to darītu. Parunāsimies par kaut ko citu!
— Baidos, mīļo draudziņ, — Krupis teica un sāpīgi pasmaidīja, — runāšana te maz var līdzēt… šādā reizē… un dakteris arī, taisnību sakot, bet slīcējs jau ķeras pat pie salmiņa … Jā, pie reizes … tu ieminējies par iešanu … lai cik man nepatīkami uzvelt tev vēl papildu nastu, bet ienāca prātā — vai tu garāmejot nevarētu pie gadījuma paaicināt arī notāru, lai uzkāpj pie manis? Tad man kā slogs noveltos, jo ir tādi brīži. .. varbūt pareizāk sacīt — pienāk tāds brīdis, kad jāizpilda nepatīkami pienākumi, lai tas maksā ko maksādams kuslajām miesām!
— Notāru? Tad viņam patiešām nav labi! — steigdamies laukā no istabas, Zurks sabijies nomurmināja, tomēr nepiemirsa rūpīgi aizslēgt durvis.
Ārpusē viņš apstājās un pārdomāja. Kurmis ar Apsi tālu no mājām, nav neviena, ar ko aprunāties.