— Labāk tomēr iešu, drošs paliek drošs, — vēlreiz visu apsvēris, dzīvnieks noteica. — Es zinu, Krupis arī agrāk spēja piedomāt sev visādas briesmīgas kaites, tomēr nekad nav gadījies dzirdēt, ka viņš sūtītu pēc notāra! Ja viņam tiešām nekas nekait, gan jau dakteris pasacīs,
ka viņš ir gatavais jokupēteris, uzmundrinās viņu. Labāk iešu, viņam par prieku, daudz laika tas neprasīs. — Un tā, žēlsirdības jūtu mudināts, Zurks aizsteidzās uz ciematu.
Tiklīdz Krupis dzirdēja ārdurvīs noskrapstam atslēgu, viņš atsperīgi izlēca no gultas, pieskrēja pie loga un uzjautrināts noskatījās, kā Zurks aizsteidzas pa piebraucamo ceļu un izzūd no redzesloka. Tad, gardi nosmējies, viņš ātri apģērbās pašā smalkākajā uzvalkā, kāds tobrīd gadījās pa tvērienam, parāva vaļā tualetes galdiņa mazo atvilktni un piestūķēja kabatas pilnas ar naudu; pēc tam, novilcis no gultas palagus, sasēja tos ar galiem kopā un tādējādi izgatavotās saites vienu galu apmeta loga vidusbalstam — šis Tjūdoru logs tik skaisti rotāja viņa guļamistabu —, izrāpās ārā un, bez pūlēm nošļūcis zemē, vieglu sirdi steigšus aiz- kātoja uz otru pusi, nekā bija gājis Ūdensžurks, turklāt uzsvilpodams jautru dziesmiņu.
Žurkam tās bija drūmas pusdienas, kad beidzot atgriezās Āpsis ar Kurmi un vajadzēja pie galda tiem darīt zināmu bēdīgo, gandrīz neticamo notikumu. Āpša dzēlīgās, pat rupjās piezīmes mēs jau varam iedomāties un tāpēc šeit nepieminēsim; Zurkam sevišķi sāpīgi ķērās pie sirds, ka pat Kurmis — lai arī nostādamies viņa pusē un aizstāvēdams draugu, cik vien bija iespējams, — nenoturējās tomēr nepiebildis:
— Šoreiz tu esi bijis pamuļķis, Zurciņ! Un tas Krupis arī — velns, kas par dzīvnieku!
— Viņš to pastrādāja briesmīgi veikli! — Zurks sašļucis taisnojās.
— Viņš tevi ir apstrādājis briesmīgi veikli! — Āpsis iekarsis atcirta. — Bet runas te neko nelīdz. Šobrīd Krupis jau ir gabalā, par to nav šaubu, bet, pats ļaunākais, viņš būs tik augstās domās par savu gudrību, ka var pastrādāt vislielākās aplamības. Taču nav ļaunuma bez labuma: mēs esam brīvi, nav jāšķiež dārgais laiks, viņu sargājot. Bet labāk padzīvosim vēl Krupjapilī. Kuru katru brīdi Krupi var atgādāt mājās — vai nu uz nestuvēm, vai pāris policistu pavadībā.
To sacīdams, Āpsis pat nenojauta, ko nesīs nākotne un cik daudz ūdeņu aiztecēs — gaužām duļķainu ūdeņu —, līdz Krupis atkal varēs mierīgi apmesties savā senatnīgajā pilī.
* * *
Tikmēr Krupis, ne par pašu velnu nebēdādams, naski soļoja pa lielceļu jau vairāku jūdžu attālumā no mājām. Sākumā viņš bija lavījies pa sāncelītēm, bridis pāri laukiem un vairākkārt mainījis virzienu, baidīdamies no pakaļdzīšanās, taču patlaban, juzdams, ka neviens viņu netaisās gūstīt, ka saulīte uzsmaida gaiši jo gaiši un visa daba gavilēdama pievienojas slavas himnai, ko viņam dzied paša sirds, Krupis danceniski vien laidās pa ceļa virsu, varen apmierināts un piepūties.
— Smalki nostrādāts darbiņš! — viņš smieklos nokurkstēja sev zem deguna. — Prāta asums pret rupju spēku … un prāts ņem virsroku, kā tam ir jābūt! Nabaga vecais Zurciņš! Ak vai! Nu gan viņš dabūs, kad Āpsis pārnāks mājās! Vērtīgs puika tāds Ūdensžurks, simtiem labu īpašību, bet gaužām maz intelekta un itin nekādas izglītības! Kādudien būs jāņem viņš priekšā, jāpaskatās, varbūt kaut kas varētu iznākt no tāda zēna.
Šādām pašlepnām domām galvā, degunu gaisā izslējis, viņš tikai kāpa tālāk, līdz sasniedza kādu pilsētiņu un pusceļā uz centru ieraudzīja — pār šoseju šūpojas uzraksts «Rudais Lauva»; tas viņam atgādināja, ka šodien vēl nav brokastojis un ka jūtas pagalam izsalcis pēc tāda gara ceļa. Dzīvnieks braši iesoļoja viesnīciņā un pasūtīja pašas labākās pusdienas, kādas varēja uzreiz dabūt, un apsēdās ēdamzālē tās iebaudīt.
Pusdienas bija vēl tikai pusēstas, kad Krupis izdzirda no ielas atlidojam vienvienīgo sirdij tuvo skaņu, kas viļņu viļņiem dzina viņam tirpas caur augumu. «Pup-pup, pup- pup!» nāca aizvien tuvāk un tuvāk, varēja dzirdēt, kā auto iegriežas viesnīcas pagalmā un apklust, un Krupim
vajadzēja stingri satvert ar ķepām galda kāju, lai slēptu savu neapvaldāmo satraukumu. Atbraucēju bariņš sabruka ēdamzālē, visi badaini, runātīgi un priecīgi, cits caur citu tie bēra par šārīta pieredzējumiem un vienreizējiem sacīkšu ratiem, kas atrāvuši viņus šurpu kā divi deviņi! Krupis brīdi klausījās sasprindzis, uzmanīgs un galu galā nespēja vairs to izturēt. Dzīvnieks piecēlās, klusībā izslīdēja no zāles, samaksāja pie letes rēķinu un, ticis aiz durvīm, lēnā solī kā pastaigādamies iegriezās ap stūri viesnīcas pagalmā.
— Kas tur gan ļauns, ja es tikai paskatos uz mašīnu? — Krupis sevī noteica.
Auto stāvēja pagalma vidū gluži bez uzraudzības, staļļa puiši un citi dienderi bija sagājuši iekšā uz pusdienām. Krupis lēnām apgāja mašīnai apkārt, to pētīdams un kritiski vērtēdams un savā prātā kaut ko dziļdziļi pārlikdams.
— Nezin, — viņš negaidot ierunājās, — vai šīs markas mašīnas var viegli iedarbināt?
Nākamajā mirklī, nemaz īsti neapjauzdams, kā tas noticis, viņš jau bija satvēris kloķi un grieza to. Kad auto izgrūda tik bezgala mīļos pukšķienus, Krupi sagrāba vecā kaislība, apbūra un paņēma savā varā ar visu sirdi un dvēseli. Kā pa sapņiem viņš manīja, ka nezin kā ir jau šofera sēdeklī, kā pa sapņiem ieslēdza ātrumu, apgrieza mašīnu pagalmā apkārt un izstūrēja pa vārtiem; un gluži kā sapnī izgaisa uz laiku itin viss — nebija vairs ne laba, ne ļauna, ne baiļu no acīm redzamām bīstamām sekām. Viņš palielināja ātrumu, un, kad auto aprija ielas bruģi un izšāvās ārā uz lielceļa, un aizjoņoja novada plašumos, līdz dzīvnieka apziņai nonāca vienīgi tas, ka nu viņš atkal ir īstens Krupis, visizcilākais, pilnīgākais Krupis, pats Krupis Briesmīgais, satiksmes satrie- cējs, šoseju kungs un pavēlnieks, kuram ikkatrs lai dod ceļu, ja ne — to samals pīšļos un aizslaucīs mūžības tumsā! Viņš joņodams dungoja dziesmiņu, un motors rūkoja līdzi, un auto aprija jūdzi pēc jūdzes; viņš