nezināja, kurp traucas, bet, viss vienalga, pakļāvās savām tieksmēm un baudīja mūža skaistākos mirkļus, neprātodams par rītdienu.
* * *
— Pēc manām domām, — jautri smīnēdams, sacīja tiesnesis, — vienīgās grūtības, kas mums jāpārvar šinī citādi pavisam vienkāršajā lietā, ir tādas: kā vislabāk pārmācīt šo nelabojamo palaidni, rūdīto blēdi, kurš tup šeitan sarāvies mūsu acu priekšā uz apsūdzēto sola? Lūk, kādi ir fakti: ar neapgāžamiem pierādījumiem apstiprināts, ka, pirmkārt, viņš ir piesavinājies dārgu automobili; otrkārt, braucis sabiedrībai bīstamā veidā; un, treškārt, sevišķi rupji un nekaunīgi izturējies pret mūsu policistiem. Mister Klārk, vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu, kāds ir pats bargākais sods, ko varētu piespriest par katru no šiem pārkāpumiem? Par apsūdzētā attaisnošanu pierādījumu trūkuma dēļ, protams, nevar būt ne runas, jo pierādījumi ir neapgāžami.
Misters Klārks pakasīja degunu ar spalvaskātu.
— Automašīnas zādzību daudzi vērtētu kā visjaunāko pārkāpumu, un tāds tas ir, — viņš sprieda. — Taču par policijas apvainošanu neapšaubāmi pienākas pats bargākais sods, un tā tam arī ir jābūt. Ja nu jūs nospriestu tā: divpadsmit mēnešus par zādzību — un tas ir mīksts sods; trīs gadus par braukšanu trakā ātrumā — un tas ir saudzīgs spriedums; un vēl piecpadsmit gadus par policijas apvainošanu, jo tā ir bijusi diezgan briesmīga apvainošana, spriežot pēc tā, ko mēs dzirdējām no liecinieku sola (ja arī mēs ticētu tikai desmitajai daļai no visa dzirdētā, un vairāk nekā par desmito daļu es neticu arī pats sev). Tātad, ja kārtīgi saskaitām kopā, iznāk deviņpadsmit gadi…
— Lieliski! — iesaucās priekšsēdētājs.
— … bet jūs gan labāk piespriediet apaļus divdesmit, drošs paliek drošs, — misters Klārks nobeidza.
— Izcils priekšlikums! — tiesnesis atzina. — Apsūdzētais! Saņemiet spēkus un piecelieties! Jums šoreiz tiek piespriesti divdesmit gadi! Un lieciet aiz auss — ja vēl kādreiz nonāksiet mūsu tiesas priekšā, lai kāds būtu nodarījums, mēs spersim pret jums ļoti stingrus soļus!
Tad rupjie varas kalpi uzklupa nelaimīgajam dzīvniekam, saslēdza važās un izgrūda no tiesas nama, lai kā viņš spiedza, lūdzās un pretojās; vilka prom pāri tirgus laukumam, kur ļautiņi — allaž tik nežēlīgi pret notvertu noziedznieku un tik līdzjūtīgi un izpalīdzīgi, kad policija vēl tikai «meklē», — izkliedza ņirdzīgas piezīmes, banālus un muļķīgus vēlējumus; aizrāva garām bariņam bļaustīgu skolēnu, kuru nevainīgie ģīmīši gluži vai iespī- dējās aiz apmierinājuma — kā vienmēr, kad viņi ierauga nelaimē nonākušu džentlmeni; pāri dobji dunošam ķēžu
tiltam, tad apakš smailām nolaižamo vārtu tapām, tad pa drūmu akmens velvi uz senu, bargu cietoksni, kura mūžvecie sargtorņi slējās debesīs augstu pār galvu; garām sardzes telpām, kas pilnas ar smīnīgiem, no dienesta brīviem zaldātiem; garām postenī stāvošiem sargkareivjiem, kuri apvainojoši, pretīgi noklepojās, jo tas ir vienīgais, ko tāds postenī nolikts kareivis drīkst atļauties, lai izrādītu savu riebumu un nicināšanu pret noziedzību; tad augšā pa laika zoba sagrauztām vītņu kāpnēm, garām bruņuvīriem dzelzu kreklos, ar ķiverēm galvā, kuri meta uz viņu draudīgus zibšņus caur acuspraugām; pāri pagal- miņiem, kur, priekškājām gaisu kārpīdami, saitēs slaistījās milzīgi sargsuņi, gatavi gāzties dzīvniekam virsū; garām senatnīgiem cietumsargiem — karacirvjus pret sienu atslējuši, tie snauduļoja pie speķa pīrādziņiem un lielām, vēderainām pudelēm ar tumšbrūnu alu; un tālāk un tālāk — gar moku kambariem, gar sānejām, kas izgāja uz slepeniem ešafotiem, līdz viņi nonāca pie durvīm, kuras veda visdrūmākajos apakšzemes pagrabos zem galvenā torņa pašā cietokšņa sirdī. Te viņi beidzot apstājās blakus vecvecam cietumuzraugam, kas sēdēja, spēlēdamies ar milzum lielu atslēgu saišķi.
— Diejodvelnbūšana! — izgrūda policijas seržants, noņemdams bruņucepuri un pārbraukdams ar plaukstu pār pieri. — Slienies augšā, vecais sieksta, un saņem šito pretīgo Krupi, viszemiskāko no zemiskiem noziedzniekiem, nepārspējamu krāpnieku un viltnieku! Sargā un glabā viņu kā aci pierē! Un liec aiz auss, tu, palsā bārda,
ja gadījumā sanāks kādas ziepes, tavs sirmais pauris tad noripos! … Un lai jods jūs visus parauj uz elli!
Cietumuzraugs drūmi pamāja, uzlikdams savu kaulaino roku sagumušajam dzīvniekam uz pleca. Sarūsējusī atslēga nočirkstēja slēdzenē, smagās durvis nošķindēda- mas aizcirtās, un Krupis — bezpalīdzīgs, vientuļš cietumnieks — palika visstingrākajā apsardzībā aiz visbiezākajiem mūriem visvarenākajā cietoksnī, kāds vien bija atrodams vecās, labās Anglijas plašumos.
VII. STABULĒTĀJS RĪTAUSMAS VĀRTOS
Vītītis pīpināja savu smalko svilpīti, pats noslēpies upmalas krūmu tumšajā vālā. Lai gan jau bija pavēls vakars, debesīs aizvien vēl blāzmoja aizgājušās dienas gaismas kāvi; taču bula pēcpusdienas apdullinošais karstums bija nokrities, izdilis, tam cauri taustījās īsās vasaras nakts vēsie pirkstgali. Izlaidies upmalā, Kurmis vēl arvien smagi dvašoja, juzdams sevī spiedīgo dienu, kas bija turējusies bez neviena mākonīša no ausmas līdz rietam; viņš gaidīja pārnākam mājās draugu. Kopā ar citiem puikām Kurmis bija izdzīvojies pa upi, ļaudams Ūdensžurkam ilgas, garas stundas ciemoties pie Ūdra, bet, pārnācis mājās, atrada visas istabas tumšas un tukšas, nekur ne vēsts no Žurka — tas, bez šaubām, bija palicis pie sava vecā drauga līdz pašam vakaram. Rādījās tomēr pārlieku sutīgs, lai uzturētos četrās sienās, tālab zvēriņš apsēdās ārā, paklājis apakšā dažas vēsas skābeņu lapas, un domāja par aizvadīto dienu un tās darbiem, cik tie visi bijuši bezgala jauki.