— Bet vai reizēm tomēr nav skumīgi? — Kurmis uzdrīkstējās vaicāt. — Tikai tu un upe, un neviena, ar ko vārdu pārmīt? …
— Un neviena, ar ko … Labi, nepārmetīsim tev tādēļ, — Zurks lēnprātīgi teica. — Nupat atnācis, tu, protams, daudz ko vēl nevari zināt. Upeskrasts mūsdienās ir tā pārpildīts, ka daudzi to vienkārši pamet, un nepavisam vairs nav tā, kā vajadzētu būt! Ūdri, zivju dzeņi, mazie dūkuri, dumbrvistiņas — visi iet un mudž tev apkārt augu dienu un to vien gaida, lai tu šiem pakalpotu … Itin kā dzīvniekam pašam savi darbi nebūtu darāmi!
— Kas tas tur plešas visgarām? — Kurmis vaicāja, rādīdams ar ķepu uz roboto, tumšo līniju, kas pamalē aiz upes ieskāva klānu pļavas.
— Tas tur? O, tas ir tikai Mūžamežs, — Zurks īsi noteica. — Mēs turp daudz neejam, mēs — upeskrasta iemītnieki.
— Vai… — Kurmis drusku nervozi saminstinā- jās, — vai tur dzīvo labi zvēri?_
— M-jā-m … — novilka Ūdensžurks, — kā to ņem. Pret vāverēm man nav nekas iebilstams. Bet truši…
vismaz daži no viņiem … jā, starp trušiem gadās visādi. Un tur ir Āpsis, nu, protams! Viņš dzīvo pašos meža dziļumos un nekur citur ari negribētu dzīvot, pat ja viņam piemaksātu. Vecais, krietnais Āpsis! Ar viņu neviens negrib sanākt naidā. Labāk jau ne! — Žurks zīmīgi piebilda.
— Kurš gan gribētu saiet ar viņu naidā? — Kurmis brīnījās.
— Tur jau … tur ir vēl citi _dzīvnieki, — vilcinādamies un negribīgi skaidroja Ūdensžurks. — Zebiekstes… sermuļi… lapsas un… Viņi jau arī… labi zvēri savā ziņā. Es ar viņiem lielos draugos: «Labdien!» — un: «Sveiki!» — kad gadās saskrieties, un tā tālāk. Bet dažreiz tie parāda savu īsto dabu, to nevar noliegt, turklāt… redz, nekad viņiem nevar īsti uzticēties, tur tas āķis!
Kurmis labi zināja, ka nemaz nedrīkst sīkāk iztirzāt šīs, cik noprotams, bīstamās lietas, — tas būtu pilnīgi pretrunā ar dzīvnieku paradumiem —, tālab mainīja sarunas tematu.
— Un tālāk, aiz Mūžameža? — viņš jautāja. — Kas tur ir tas — viss zilgans un dūmakains, tādi kā pakalni, bet varbūt nav nemaz pakalni; tā kā pilsētu dūmi, bet varbūt tikai mākoņi?
— Aiz Mūžameža nāk plašā pasaule, — Zurks tei- ' ca. — Pasaule ir kaut kas tāds, kas nav vairs svarīgs ne man, ne tev. Es nekad neesmu bijis plašajā pasaulē un nekad tur nenokļūšu, un tāpat arī tu, ja vien tev ir kaut kripatiņa veselā saprāta. Nekad vairs nerunā par to, nekad! … Ahā! Te nu beidzot ir klāt mūsu klusā atteka, te mēs ieturēsim pusdienas.
Izgriezušies no galvenās teces, viņi ieslīdēja tādā kā mazā ezeriņā, ko ieskāva un atdalīja no upes sauszemes strēmele. Abās pusēs pletās nolaideni, zaļi sazēluši krasti, apakš mierīgā ūdens čūskaini vizēja brūnganas koku saknes, bet priekšā jau manīja ūdenskrituma čalu un
sidrabainā mirgā — aizsprosta plecu; tas balstīja nepārtraukti pilošu dzirnavu ratu, aiz kura tūdaļ iznira dzirnavu ēka ar pelēku divslīpņu jumtu; gaiss visapkārt pildījās ar mierinošu, glāstošu šalkoņu, klusinātu un monotonu, un tikai brīdi pa brīdim cauri tai
izlauzās sīkas, skanīgas balsis. Tas bija tik pasakaini, ka Kurmis varēja vienīgi pasist uz augšu priekšķepas un izdvest:
— Ak tu dieviņ! Ak tu dieviņ!
žurks piegrieza malā, palīdzēja sajūsminātajam draugam izkāpt un saliekdamies ar vēzienu izcēla krastā cie- makukuļu grozu. Kurmis palūdza, lai uztic viņam kā goda pienākumu groza izkravāšanu, un Žurks mīļuprāt atvēlēja draugam to prieku un pats atlaidās zālītē atpūsties; iepriecinātais Kurmis tad sameklēja un izklāja zālē galdautu un vilka tik laukā noslēpumainos sainīšus, un saridāja tajos esošo cienastu pienācīgajā kārtībā, aizvien vēl jūsmīgi nopūzdamies: — Vai dieviņ! Vai dieviņ! — par katra jauna garduma parādīšanos. Kad viss bija gatavs, Zurks teica:
— Nu tik sit māgā, veco zēn!
Kurmis ar lielāko prieku paklausīja šim aicinājumam, jo pavasara tīrīšanas darbus bija iesācis agrā rīta stundā un, kā jau parasti, nebija kavējis laiku brokastīm, tur-
klāt šodien bija pieredzēts tik daudz, ka šķita, kopš šī tālā rīta aizskrējušas neskaitāmas ilgas, garas dienas.
— Ko tu tur ieraudzīji? — Zurks pēc brītiņa vaicāja, kad pirmais izsalkums bija remdināts un Kurmja skatiens uz brīdi atrāvies no galdauta.
— Es skatos, — Kurmis teica, — uz burbuļu svītru, kas virzās šurpu pa ūdens virsu. Gaužām jocīgi…
— Burbuļi? Ahā! — Un Zurks jautri iesvilpās, it kā aicinādams kādu ciemos.
Plats, slapji spīdīgs purns izlīda virs krasta krants, un krastā izrāpās Ūdrs, purinādams no kažoka slapjumu.
— Bezkaunīgie rīmas! — viņš sacīja, dodamies taisnā ceļā pie uzkodām. — Zurciņ, kādēļ tu neielūdzi mani?
— Tas bija negaidīts izbraukums, — ūdensžurks taisnojās. — Starp citu, iepazīstieties — mans draugs Kurmis.
— Priecājos! — Ūdrs teica, un no šī brīža abi dzīvnieki kļuva draugi.
— Tāda burzma visapkārt, — ūdrs stāstīja. — Visa pasaule šodien šķiet izbraukusi pie upes. Atkūlos uz šo līcīti, lai būtu kaut brītiņš miera, un te jūs, puikas, jau priekšā! Ak, piedošanu, tik ļauni es nemaz nebiju domājis, paši saprotat!
Te piepeši viņiem aiz muguras kaut kas iečabējās dzīvžoga krūmos, kas vēl bija pilni aizpērnajām lapām;
vispirms parādījās strīpota piere, tad līdzi tai uzkumpuši pleci.
— Āpsīt! Nāc bariņā, veco zēn! — Ūdensžurks iesaucās.
Āpsis panācās soli uz priekšu, tad, norūcis: