Te piepeši kļuva dzirdami Žurka vieglo soļu švīksti apvītušajā zālē.
— Kāds svētīgs vēsumiņš! — Zurks noteica, apsēdas un, domās nogrimis, vēroja upes ūdeņus.
— Tu, protams, paliki uz vakariņām? — Kurmis pēc brīža jautāja.
— Vienkārši bija jāpaliek, — Zurks atbildēja. — Viņi ne dzirdēt negribēja, ka es aizietu agrāk. Tu jau zini, cik viņi allaž viesmīlīgi. Un ūdri darīja visu, lai es justos labi un jautri līdz pat atvadu brīdim. Bet man visu laiku bija smagi ap sirdi, jo nevarēju neredzēt, cik patiesībā šie nelaimīgi un kā pūlas to slēpt. Ūdriem uzbrukušas bēdasj mazais Portlijs atkal pazudis. Tu jau zini, kā vecais Ūdrs ar viņu lepojas, lai gan nekad par to nebildīs ne pušplēsta vārda.
— Kurš, tas mazais brašulis? — Kurmis nevērīgi teica. — Nu, lai viņš zūd, kas tur ko uztraukties! Kuro reizi jau aizklīst un pazūd, un atkal pārrodas, viņam tā patīk visādi piedzīvojumi! Un nekad nekas briesmīgs nav atgadījies. Te viņu visi pazīst un mīl — tāpat kā veco Ūdru: vari būt drošs, kāds no dzīvniekiem uzskries bēglim virsū un nogādās mājās sveiku un veselu. Mēs paši viņu esam tā atraduši jūdzēm tālu no mājām un gluži mundru un spriganu.
— Jā, bet šoreiz ir pavisam citādi, — Zurks nopietni sacīja. — Portlijs nav rādījies mājās jau vairākas dienas,
un vecīši viņu izmeklējušies itin visur, gan augšup, gan lejup pa upi, bet nekur nav atraduši pat mazuļa pēdas. Un izklaušinājuši ikkatru dzīvnieku jūdzēm plašā_ apkaimē, un neviens nav zinājis neko pasacīt. Vecais Ūdrs ir uztraucies daudz vairāk, nekā pats to gribētu atzīt. Es dabūju no viņa zināt, ka mazais Portlijs nemaz tik labi nemākot peldēt, un domās vecajam visulaik rādās dzirnavu aizsprosts. Ūdeņi patlaban vēl diezgan augsti, augstāki nekā parasti šinī laikā, un aizsprosts mazo allažiņ briesmīgi vilinājis. Tur ir caurumi, lūkas, pats saproti, visādas briesmas. Ūdrs nebūt nav tas vīrs, kas priekšlaikus uztrauktos par saviem dēliem. Bet šoreiz viņš patiešām ir uztraucies. Kad devos prom, vecais iznāca līdzi — it kā paelpot svaigu gaisu, izlocīt kājas. Tomēr varēja skaidri manīt, ka tas ir tikai iegansts, es pieda- būju viņu izteikties atklāti un beigās visu izzināju. Viņš dosies naktī uzmanīt braslu. Vai zini to vietu, kur agrākos laikos pletās brasls, pirms uzcēla tiltu?
— Kā nu nezināšu, — atteica Kurmis. — Bet kāpēc Ūdrs nospriedis uzmanīt tieši to sēkli?
— Nu, redzi, šķiet, ka tur viņš Portliju sācis apmācīt peldēšanā, — Zurks stāstīja tālāk. — Uz tās seklās, smilšainās zemes strēmeles netālu no krasta. Un turpat viņš dēlam ierādījis, kā zivis ķert, un Portlijs tur nomedījis savu pirmo zivi, ar ko milzīgi lepojies. Mazais iemīlējis to vietu, un Ūdrs nu domā — ja Portlijs savos klejojumos tur peldētu garām, vienalga, no kurienes nākdams, — ja vien šoreiz nav no tiesas pazudis, nabadziņš, — tad viņš varbūt apstātos pie sava iemīļotā brasla vai arī, ja nejauši tam uzdurtos, atcerētos to un gribētu varbūt paspēlēties … Tā nu vecais iet un sēž tur ik nakti, un gaida … aklu laimi, saproti, aklu laimi!
Viņi klusēja krietnu brīdi, domādami vienu un to pašu — kā bēdu nomāktais dzīvnieks tup sakucis, vientuļš nomodā visu nakti pie sēkļa un gaida .. . aklu laimi.
— Jā, tā nu ir, — Zurks pēc brītiņa sacīja. — Liekas, vajadzēs iet un likties uz auss.
Bet viņš palika sēžam, kā sēdējis.
— Zurk, — Kurmis ieteicās, — es vienkārši nespēju iet un likties uz auss un gulēt un neko nedarīt, lai gan patiešām nezinu, ko mēs varētu līdzēt. Paņemsim laivu un pairsimies augšup pa upi. Drīz uzlēks mēness — pēc stundas_ vai drusciņ vēlāk —, un tad mēs arī varēsim pameklēt Portliju, cik nu tas mūsu spēkos … Tas tomēr būs labāk nekā likties gultā un nedarīt itin nekā.
— Taisni manas domas! — Zurks piekrita. — Šī nakts patiešām nav tāda, lai to gluži vienkārši nogulētu, un rītausma arī nav nemaz vairs tik tālu; mēs varēsim apklaušināt tos dzīvniekus, kas pašā agrīnē ir jau kājās.
Viņi iesēdās laiviņā, un Ūdensžurks sāka piesardzīgi airēt. Upes vidū bija šaura gaismas josla, kurā neskaidri blāvoja debess, bet tur, kur ūdenī atēnojās krasti ar kokiem vai krūmu puduriem, to attēli rādījās gluži tādi paši kā īstie krasti, un tāpēc Kurmim vajadzēja stūrēt laivu ar lielu apdomu. Tumša un šķietami tuksnesīga, nakts tomēr bija pilna ar klusiem troksnīšiem — sanoņu, sīkšanu un čabēšanu —, ko saceļ nomodā esošie sīkie, darbīgie upeskrasta iemītnieki, bez aprimas kārtodami savas darīšanas, līdz beidzot viņus apspīd saules gaisma, ļaudama baudīt krietnos pūliņos pelnīto atpūtu. Arī paša ūdens trokšņi bija dzirdami skaidrāk nekā dienā, tie likās pēkšņāki, tuvāki un allaž šķita ieskanamies pēc kādas balss negaidīta uzsauciena.
Apvāršņa līnija skaidri un asi iezīmējās pret debesīm, vienā pusē tā rādījās sevišķi tumša pret sidrabaini blāzmojošo debesmalu — tā ar katru mirkli pieņēmās spožumā. Beidzot pār gaidās sastingušo zemi lēni, svinīgi sāka celties mēness, izvēlās mirdzošs virs apvāršņa, atraisījies, brīvs no zemes skaujām; acīm atkal pavērās plašums — līdzenās pļavu tāles, mierīgie dārzi un upe no viena krasta līdz otram, visa maigi atsegta, bez noslēpumiem un baidiem, tikpat vizmojoša kā dienā, tikai tas bija gluži cits vizmojums. Iemīļotās vietas nu sveica dzīvniekus gluži citā tērpā, it kā būtu nozudušas uz brīdi,