lai uzvilktu jaunas drānas, un atgriezušās patlaban kautri gaidītu, vai šādā izskatā viņas vairs varēs pazīt un ievērot.
Piesējuši laivu pie vītola, abi draugi izkāpa šinī klusajā, sudrabotajā valstībā, pacietīgi izlodāja dzīvžogus, koku dobumus, strautus un to šaurās caurtekas, grāvjus un izsusējušos ūdensceļus. Apsēdušies atkal laivā un pārbraukuši otrā pusē, viņi meklēdami īrās augšup pa upi, un mēness tikmēr spīdēja pie skaidrajām debesīm dzidrs un tāls, mirdzēja cik spēdams, lai no sava taluma dzīvnieciņiem palīdzētu; bet nāca jau norieta stunda, un spīdeklis negribīgi slīdēja pretī zemei, līdz pameta viņus vienus, un laukus un upi atkal ietina noslēpums.
Tad pakāpeniski kļuva manāmas pārvērtības. Apvārsnis sāka dzidrināties, jau skaidrāk varēja pārredzēt laukus un atšķirt kokus, un tie rādījās it kā citādi; noslēpumainība ap tiem ira un plēnēja. Kāds putniņš pēkšņi iesvilpās un apklusa; pamodās viegla vēsmiņa un čabi- nādamās staigāja pa niedrēm un meldriem. Ūdensžurks, kurš tobrīd sēdēja pakaļgalā, piepeši saslējās un saspringti ieklausījās. Viegliem vēzieniem irdams laivu un rūpīgi vērodams krastus, Kurmis pārsteigts pavērās viņā.
— Pazuda! — Zurks izdvesa, atslīgdams sēdeklī. — Tik skaista, savāda, tīra! Ja tik drīz tai vajadzēja beigties, es gandrīz vēlētos, kaut nebūtu to nemaz dzirdējis! Tā atmodināja tik sāpīgas ilgas, ka tagad liekas — nekam vairs nav jēgas, tikai dzirdēt šo mūziku vēlreiz un mūžam to klausīties! Jā! Atkal tā pati! — viņš iesaucās, no jauna sasliedamies. Zurks klausījās krietnu laiciņu — sastindzis, gluži kā apburts.
— Nu tā apklust, vairs nevaru sadzirdēt, — pēc brīža viņš ierunājās. —Ak, Kurmīt, kāds skaistums! Sie jautrie treļļi un līksmība, smalkais, dzidrais tālās stabules laimes sauciens! Tādu spēli pat sapnī nekad neesmu klausījies, un aicinošais sauciens tajā ir vēl stiprāks nekā mūzikas daile. Airē, Kurmīt, airē! Jo šī mūzika un šis aicinājums varbūt skan mums.
Kurmis paklausīja, stipri pārsteigts un izbrīnījies.
— Es gan nedzirdu nekā cita, — viņš teica, — kā tikai vēja čalas niedrēs un meldros, un upmalas vītolos.
Zurks neatbildēja ne vārda, ja vispār dzirdēja Kurmja balsi. Viņš bija aizrauts citā pasaulē, pacelts ekstāzē un trīcēdams ar visu sirdi atdevās šīs jaunās, dievišķās izjūtas varai, kura bija sagūstījusi viņa dvēseli, šūpoja un aijāja to savās stiprajās, drošajās rokās gluži kā bezpalīdzīgu, bet svētlaimē tvīkstošu mazuli.
Kurmis tikai irās klusumā uz priekšu, un drīz viņi sasniedza vietu, kur nošķīrās plaša atteka. Sen pametis stūri likteņa ziņā,Zurks tikai pamāja ar galvu uz attekas pusi. Lēnlēni svīda gaisma, un pēc krāsām jau varēja atšķirt puķes, kas rotāja ūdensmalu.
— Arvien skaidrāk un tuvāk! — Zurks priecīgs iesaucās. — Tagad tu varēsi sadzirdēt, noteikti! Ak .. . beidzot tu arī, es redzu!
Kurmis sastinga ar aizturētu elpu, pārstāja cilāt airus; kā dzidrs vilnis dzīvnieku aizsniedza līksmie treļļi, tie nobruka pār viņu un aizrāva sev līdzi bez spēka, bez gribas. Kurmis tikai manīja Zurkam pār vaigiem ritam asaras, palocīja galvu un visu saprata. Zvēriņi tā kavējās brīdi, un, lēni garām slīdot, viņus glāstīja mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, kas pušķoja krastmalu; tad nepārprotams aicinājums, kas bija atlidojis rokrokā ar neatvairāmo melodiju, pakļāva Kurmi savai varai un viņš ierasti noliecās pār irkļiem. Ar katru brīdi pieņēmās gaisma, tomēr it neviens putniņš nedziedāja, kā parasti, rītam svīstot, jo debesu mūzikas gaidās vispāri valdīja brīnumains klusums.
Viņi slīdēja laivā aizvien uz priekšu, un kupli sazēlusī pļavas skarene abos attekas krastos šorīt šķita nepārspējami svaiga un zaļa. Nekad viņi nebija manījuši rozes tik dzīvīgas, kazrozes tik nesavaldīgi kaislas un vīgriezes tik pārpilnas ar medus dvašu, ka tās pieelpoja visu apkārtni un telpu. Tad gaiss sāka pildīties ar tuvīnā aizsprosta šalkoņu, un zvēriņi juta, ka viņu ceļojums neizbēgami tuvojas beigām, vienalga, lai kādas tās arī būtu.
Putām klātais zaļgano ūdenskrituma gāzmu vizmai- nais pusloks, ko milzīgais dambis saturēja no viena krasta līdz otram, sarāva mierīgo attekas līmeni virpuļojošos mutuļos un burzgu grīstēs, pārmākdams visus pārējos trokšņus ar savu svinīgo, tumšo rūkoņu. Attekas vidū, vizmojošo aizsprosta roku apņemta, bija noenkurojusies neliela saliņa, kuras krastus ieskāva cieši saaugušu vītolu, sidrabaini baltu bērzu un alkšņu mūris. Atturīga, kautra, bet cieņas pilna, saliņa slēpās aiz sava koku priekškara, gaidīdama, līdz pienāks noliktā stunda un ieradīsies tie, kas aicināti un izredzēti.
Gluži lēnām, bet nešauboties un nevilcinoties, svinīgu gaidu varā dzīvnieki izīrās caur mutuļojošo ūdens joslu un piejstāja puķēm nosētajā saliņas krastā. Klusēdami viņi izkāpa malā un, brizdami pa ziedošo, smaržu pilno zāli, spraukdamies caur biežņu, devās uz saliņas lēzeno augšu, līdz negaidot iznāca mazā, kā pasaka zaļā pļaviņā, ko ieskāva pašas dabas dēstīti augļu koki — mežābeles, savvaļas ķirši un dzeloņplūmes.
— Te mana sapņu dziesma mīt, šī ir tā vieta, ko mūzika man pauda … — Zurks čukstēja gluži kā transā. — Vienīgi šeit, šinī svētītā vietā … ja vispār kaut kur, tad šeit visdrošāk mēs sastapsim Viņu!