Grūti bija pieķerties pie kaut kā nopietnāka, kad sākās šis aizlidu laiks. Pagriezis muguru upei, kur meldri smuidri un cieši cits pie cita stāvēja rāmajā, seklajā straumē, Zurks aizklīda tālāk pa laukiem, šķērsoja ganību pļavas ar noputējušu, sausu zāli un ienira viļņainā, sanošā, dzel- tainā kviešu druvas jūrā, kas visa čaloja mierinošiem, glāstošiem čukstiem. Viņam bieži tikās šeit atnākt un staigāt pa labības mežu, starp stingrajiem, cietajiem
kviešu stumbriem, kuri paši savas debesis turēja sev augstu pār galvu — zeltainas debesis, kas bez apstājas dejoja, vizēja, paklusām runādamās, ar vilni paklanīdamās garām skrejošam vējam un atvilnī izsliedamās un priecīgi nosmiedamās. Te Zurkam bija arī daudz mazu draugu, vesela sabiedrība, kas vadīja čaklu un darbīgu dzīvi, tomēr allaž prata atlicināt brīdi, lai patriektos un pārmītu jaunākās ziņas ar ciemiņu. Taču šodien lauka peles un stiebru peles, lai gan visai pieklājīgas, šķita pagalam aizņemtas. Vienas sirdīgi vagoja alas un tuneļus, citas, salasījušās pulciņos, pētīja mazu dzīvoklīšu plānus un rasējumus, kur bija sacīts, ka istabas ir patīkamas, ērtas un izdevīgas — tuvu klētīm un pagrabiem. Vienas stiepa laukā apputējušus koferus un veļas grozus, citas rādījās līdz ausīm iegrimušas savu mantiņu saiņošanā; visapkārt kaudzītēs un kūlīšos stāvēja nokrauti kvieši, auzas, mieži, dižskābaržu augļi un rieksti, viss sagatavots promvešanai.
— Ehei, veco zēn Zurciņ! — peles iesaucās vienā mutē, tikko pamanījušas ciemiņu. — Nāc talkā, kaimiņ, neslaisties apkārt bez darba!
— Ko tad jūs te esat sagudrojušas? — Ūdensžurks bargi noprasīja. — Labi zināt, nav vēl īstais laiks domāt par ziemas mājām, ne tuvu nav!
— Jā, jā, to mēs zinām gan, — kāda pele ņēmās kaunīgi skaidrot, — bet labāk jau vienmēr laikus, vai ne? Mēs esam spiestas ķert savas mēbeles, koferus, pārtikas saiņus un laisties projām no šejienes,
iekams tās briesmīgās pļaujmašīnas sāk tarkšķēdamas braukāt pa tīrumiem; un vēl kas — vai tad nezināms, glaunākos dzīvokļus tagad izķer viens divi, ja laikus nepamanīsies, var iznākt, ka jālien būs vai pažobelē; un cik pulka ņemšanās, kamēr tiek iekšā! Jā, jā, tā paagrāk ir, nu, protams, bet mēs nupat vēl tikai sākam.
— Pie velna visu sākšanu! — Zurks atvēcinājās. — Tik brīnišķīga diena! Nāc, pelēn, pavizināsimies ar laiviņu! Vai varbūt pastaigāsimies gar dzīvžogiem, sarīkosim pikniku mežā, nu, kaut ko tādu!
— Liels paldies, bet šodien gan laikam nevarēšu! — Pelēns bija briesmīgi nevaļīgs. — Varbūt citreizīt.. . kad mums būs vairāk laika …
Zurks aizvainots nošņācās un griezās uz iešanu, bet kāja aizķērās aiz cepuru kārbas, viņš paklupa un nikni šķendējās.
— Uzmanīgākam jābūt! — kāda cita pele dzedri aizrādīja. — Skaties, kur liec kāju, tad nekritīsi un nesasi- tīsies! Nekāp uz ceļasomas, Zurk! Būtu labāk tepat kaut kur apsēdies, pēc kādas stundiņas vai divām mēs būsim brīvas, tad mēs varētu tev piebiedroties.
— Nekad jūs nebūsiet brīvas, tikai tā runājat, līdz ziemassvētkiem arī ne, es jau to zinu! — Zurks noskaities atcirta un metās projām no kviešu tīruma.
Gluži nomākts viņš atgriezās pie upes — pie savas uzticamās, rāmi plūstošās, vecās, labās upes, kura nekad nelaidās projām, nepārcēlās uz ziemas mitekļiem un kuras krastos varēja dzīvot visu cauru gadu.
Upmalas kārklos, kas ieskāva ūdens spoguli, Zurks pamanīja uz zariņa bezdelīgu. Mirkli vēlāk tai piebiedrojās otra, treša, un putnusieviņas, nemierīgi grozīdamās uz zara, klusinātās balsīsnopietni sarunājās.
— Vai tad jau? — Ūdensžurks ievaicājās, mierīgā solī tuvodamies pa krastu. — Kam tāda steiga? Es jums sacīšu, tas tak par traku!
— O, nē, mēs jau vēl nelaižamies projām, ja jūs to domājat, — sacīja pirmā bezdelīga. — Mēs tikai vēl kaļam plānus un gatavojamies. Aprunājamies, tā teikt, pa kādiem maršrutiem šogad lidosim, kur apmetīsimies atpūtai un tā tālāk. Un tas jau vien ir liels prieks!
— Prieks? — Zurks pārjautāja. — Tieši
to, lūk, es nespēju saprast. Ja jums ir jāpa- j* met šīs jaukās vietas un draugi, sagādājot tiem sāpes, jāatstāj ērtie mājokļi, kuros nupat nesen esat ierīkojušās, — kad pienāks tāds brīdis, ko lai dara, jūs aiziesiet paceltu galvu, par to es nešaubos, un sastapsieties vaigu vaigā ar jaunumiem, rūpēm, neērtībām un smaidot visām nedienām tiksiet pāri. Bet, lai iepriekš izčivinātos vai tikai izprātotos par to, kad vēl nav īstas vaja …
— Nē, jūs tiešām to nesaprotat, — otra bezdelīga iekrita starpā. — Vispirms tās dzimst mūsu krūtīs, šīs saldās nemiera alkas, tad pārnāk atmiņas kā pasta baloži cita pēc citas. Naktī, sapņos tās māj mums ar spārniem un dienā ceļas līdzi visos lidojumu virpuļos un lokos. Mēs alkstam izrunāties, salīdzināt iespaidus un pārliecināties, vai tas ir tiesa, ka pamazām vien atdzimst senaizmirstu vietu vārdi, smaržas, balsis, kas sauc mūs un aicina.