— Bet vai jūs nevarētu palikt tepat, tikai vienu pašu gadu? — Zurks ierosināja. — Mēs darīsim visu, lai jūs labi justos. Jūs nevarat iedomāties, cik jauki mēs te pavadām laiku, kamēr jūs esat tālu projām!
— Es viengad jau pamēģināju «palikt tepat», — iesāka trešā bezdelīga. — Biju tā iemīļojusi šo pusi, ka, gāju laikam pienākot, turējos iepakaļ un ļāvos, lai citas aizlido prom bez manis. Dažas nedēļas aizskrēja gluži bez bēdām, totie's pēc tam — brr! — šīs drausmīgi garās naktis! Un šīs drēgnās, nomākušās dienas! Auksts, stindzinošs gaiss, tajā neatrast nevienas mušiņas! Nē, nē, te nebija vairs it nekā jauka, man sašļuka dūša, un kādā saltā, vējainā naktī es pacēlos spārnos un, nepretodamās blīvajām austreņa brāzmām, lidoju tikai prom iekšzemē. Kad kūlos pāri milzīgajām augsto kalnu grēdām, sāka spēcīgi snigt, nācās cīnīties visiem spēkiem, lai tiktu uz priekšu. Bet līdz mūža galam nespēšu aizmirst to svētlaimes brīdi, kad mugurai atkal pieskārās karstie saules stari, un kā es metos lejup uz klusiem, ziliem ezeriem, un kāda bija pirmās treknās mušas garša! Pagātne saruka aiz manis kā šaušalīgs murgs, nākamība pletās priekšā kā priecīgi svētki, un es lidoju uz dienvidiem nedēļu pēc nedēļas, mierīgi, slinkojot vien, kavēdamās, kad to drīkstēja, bet allaž paklausīdama sirdsbalsij. Nē, nē, es jau reiz esmu brīdināta, un nekad man vairs neienāks prātā neklausīt aicinājumam.
— Ak jā, šis dienvidu aicinājums! — abas pārējās sapņaini iečivinājās. — Dziesmas, krāsas un zilgmainie gaisi! Jā, vai tu atceries… — Pavisam aizmirsušas Ūdensžurku, bezdelīgas iegrima atmiņās; zvēriņš klausījās savaldzināts, un sirds viņam krūtīs ietrīsējās. Arī visā augumā, likās, negaidīti sāka vibrēt kāda stīga, kas bija klusējusi kā apmiegā līdz pat šim brīdim. Tīrā vidžinā- šana, uz dienvidiem saposušos gāju putniņu nodrāztās, banālās valodas spēja tomēr atmodināt viņa dvēselē vētrainas izjūtas un trīsas, kas viļņiem vien skrēja caur augumu; un ko gan tad mirklī neizdarītu paši dienvidi —• patiesi kvēls dienvidu saules glāsts, īsts dienvidu smaržu vilnis? Pievērtām acīm Zurks brīdi ļāvās sapņiem, aizmirsdams itin visu, un, kad paraudzījās atkal apkārt, upe bija tēraudpelēka un salta, zaļie lauki — noplukuši un rēni. Zvēriņa uzticīgā sirds tad sarāvās sāpēs pati par savu vājuma brīdi un nodevību.
— Kāpēc tad jūs vispār lidojat atpakaļ? — viņš nenovīdīgi uzbruka bezdelīgām. — Ko jūs te atrodat pievilcīgu, šai nabadzīgajā, pelēkajā zemes stūrītī?
— Un jūs domājat, — iesaucās pirmā bezdelīga, — ka mēs nejūtam arī citu aicinājumu, kas ieskanas savā noliktajā laikā? Kur tad lekno pļavu sauciens, kur ābeļdārzu aicinājums, kur odu un mušiņu vilinošā sijāšana pār siltiem ūdeņiem, kur lopu ganāmpulki, siena pļauja un kūtis, laidari un mājas — visa plašā apkārtne, kas paveras no ciema baznīcas paspārnēm un dze- gām!
— Un jums liekas, — ieteicās otra, — ka esat vienīgā dzīvā radība, kas neizsakāmi ilgojas atkal dzirdēt dzeguzes kūkošanu?
— Nolemtajā laikā, — trešā turpināja, — mūs no jauna apburs mājupsauksme, ilgas pēc klusi plaukstošām ūdensrozēm, kas māj ar ziediem no dzimtenes ezeriem. Turpretim šodien viss te šķiet apvītis, izbalojis, svešs mūsu sirdīm. Patlaban mūsu asinis strāvo citādas mūzikas ritmā.
Un bezdelīgas atkal ņēmās vidžināt, apčivināja zil- zilas jūras, brūngandzeltenus smiltājus un ķirzaku apsēstus vecus mūrus.
Nemierīgu sirdi Zurks vēlreiz devās projām, uzkāpa augšup pa nogāzi upes ziemeļu krastā un lūkojās uz Dauna kalnu plašo loku, kas noslēdza skatu dienvidu virzienā; tur līdz šim bija viņa pieticīgā debesmala, viņa Mēness kalni — apvāršņa līnija, aiz kuras vairs nebija nekā tāda, ko zvēriņam kādreiz būtu paticis redzēt un iepazīt. Bet šodien, tā raugoties, dienvidi kļuva dzimstoša tieksme, kas iesmeldzās sirdī, un skaidrā debess pār tālo, zemo apvāršņa malu likās trīsam cerību pilna un vilinoša — šodien, kad neiepazītais bija viss un nezināmais — vienīgā dzīves realitāte. Šaipus kalniem nu pletās īsts tukšums, bet viņpus — daudzkrāsaina, kustības un dzīvības pilna pasaule, kuru viņš tvēra savā iztēlē tik nepārprotami un skaidri. Kādas tur bija jūras — ar zaļganiem, kāpjošiem, krēpjainiem viļņiem! Kādas saulstaros vizošas pludmales, kādas lieliskas, baltas villas zaļu olīvu birztalu ielokā! Un kādas mierīgas ostas, kur drūzmējas stalti tirdzniecības kuģi, posdamies ceļā uz mēļā dūmakā tītām, gurdenu viļņu apskalotām vīnu un garšvielu salām!
Zurks piecēlās un vēlreiz devās lejup uz upi, tad pārdomāja un apsēdās smilšainas takas malā pie dzīvžoga. Te viņš, pa pusei ieslīdzis zāles, zariņu un lapu vālā, dzīvžoga vēsajā zemsegā, domāja par plašo lielceļu un brīnumu pilno pasauli, kurā tas aizved, un par visiem lieliem ceļiniekiem, kas varētu būt pa to gājuši, par laimi un piedzīvojumiem, ko tie devušies meklēt vai arī atraduši, nemaz īpaši nemeklējot… tur, viņpus … aiz debesmalas, tālu, tālu!
Ausīs iekrita soļu troksnis, un noguruša ceļinieka stāvs iznira redzeslokā; viņš paskatījās un ieraudzīja kādu žurku, pagalam apputējušu ceļagājēju. Pienācis tuvāk, tas pieklājīgi pamāja sveicienu, un šinī žestā jautās kaut kas ārzemniecisks … Svešais saminstinājās mirkli, tad ar patīkamu smaidu nogriezās no takas un apsēdās turpat blakus vēsajā zālē. Ceļagājējs rādījās gluži piekusis, un Ūdensžurks viņam ļāva atvilkt elpu,