neuzmākdamies ar iztaujām, tāpat apjauzdams viņa domas un zinādams ari to, cik augstu dzīvnieki dažkārt vērtē vienkārši klusu klātbūtni, kad var atpūtināt gurušās miesas un noskaidrot prātu.
Ceļinieks bija kalsns, asiem vaibstiem, mazliet uzrautiem pleciem, slaikām, smalkām ķepiņām; no acu kaktiņiem aizstīdza krunciņu raksti, un pie glītajām, pievilcīgi veidotajām austiņām mirdzēja mazi auskaru gredzentiņi. Viņa rupjvilnas džemperis bija tāds kā zilgani izbalējis, ari plankumaino, netīro dungriņu sākotnējā krāsa šķita zila, un visas savas mantiņas viņš nesa ietītas zilā katūna kabatlakatiņā.
Brīdi atvilcis elpu, svešinieks nopūtās, paostīja gaisu un paskatījās uz Ūdensžurku.
— Pa vējam nāk āboliņa smarža, — viņš teica, — un aizmugurē, viņpus dzīvžoga, govis plūc zāli, brīžam nopūzdamās pilnām mutēm. Tālumā dzird labības pļāvējus, un tur tā zilganā švīka, kas ceļas pret mežiem, tā ir dūmu grīste no lauku mājas skursteņa. Tepat kaut kur netālu plūst upe — var dzirdēt, kā sasaucas dumbrvistiņas, un jūs pats — pēc miesas būves redzams — esat saldūdens iemītnieks … Tāds miers valda vispāri, un tomēr pasaule neguļ, bet iet savu gaitu. Krietnu dzīvi jūs vadāt, mans draugs, nav šaubu, pašu labāko pasaulē, ja vien jums ir diezgan gara spēka, lai tā varētu nodzīvot…
— Jā, tā ir dzīve, vienīgā, kādu vērts dzīvot, — aiz- sapņojies Ūdensžurks atbildēja gluži bez savas parastās sirdsdegsmes.
— Nē, ne jau tieši to es gribēju sacīt, — svešais piesardzīgi bilda, — bet nevar būt šaubu, tā ir pati labākā dzīve. Es arī tā gribēju dzīvot, tāpēc to zinu. Un tieši tāpēc, ka centos tā dzīvot… veselu pusgadu … es zinu, tā ir vislabāk, bet, palūk, te nu es esmu — gurušāin kājām un izsalcis, paklausot vecajam aicinājumam, atgriežos pie savas agrākās dzīves, vienīgās, kas ir manējā un kas nekad vairs nelaidīs mani vaļā!
«Vai tad viņš arī būtu viens no tiem?» Zurks prātoja.
— No kurienes patlaban jūs nākat? — viņš jautāja. Zvēriņš gandrīz vai baidījās vaicāt, uz kurieni svešais dodas, jo atbilde tāpat šķita pārlieku skaidra.
— No kādām lauku mājām, — ceļinieks īsi atteica.
— Tur, pāri uzkalnam, uz to pusi. — Un viņš pamāja ziemeļu virzienā. — Nevaru sūdzēties — man bija viss, ko es vēlējos, viss, ko drīkstēju cerēt no dzīves, pat vēl vairāk. Un, palūk, te nu es esmu! Laimīgs, ka jau šeit, par spīti visam, — tomēr laimīgs, ka tik tālu! Tik daudzas jūdzes jau nogājis un par tik daudzām jūdzēm tuvāk savas sirds aicinājumam!
Tvīkstošām acīm viņš tvēra tālo debesmalu, it kā ieklausīdamies kādā skaņā vai sauksmē, kas tanī apvidū bija zudusi, tāpat kā tas noticis ar ganu taurēm, dziesmām un stabulēm.
— Jūs neesat no mūsējiem, — Ūdensžurks sacīja.
— Nemaz nerunājot par lauku mājām — pat no šīs puses jūs neesat, cik noprotams.
— Taisnība, — svešais atbildēja. — Es esmu kuģinieks, un ostu, no kuras es pirmoreiz devos jūrā, sauc par Konstantinopoli, lai gan arī tur es esmu tāds kā iebraucējs, ja tā varētu sacīt. Jūs taču, draudziņ, būsiet kaut ko dzirdējis par Konstantinopoli? Brīnumjauka pilsēta, ļoti senatnīga un slavena! Un varbūt esat dzirdējis arī par Norvēģijas karali Sigurdu — kā viņš aizburāja tur ar sešdesmit kuģiem, kā karalis un viņa ļaudis jāja pa ielām, kas viņiem par godu bija izrotātas ar purpuru un zeltu, un kā imperators ar savu sievu uzkāpa uz kuģa, lai kopā ar Sigurdu piedalītos banketā. Kad karalis devās atpakaļceļā, daudzi viņa ziemeļu zemes ļaudis palika krastā un tika uzņemti imperatora miesassargos; kāds no maniem senčiem, dzimis Norvēģijā, arīdzan palika Konstantino- polē, kādā no kuģiem, kurus Sigurds uzdāvināja imperatoram. Mēs jau no sākta gala esam bijuši kuģinieki, par to nav ko brīnīties, un, ja runājam par mani, tad dzimtā pilsēta man ir tādas pašas mājas kā jebkura cita osta
ceļā no Konstantinopoles līdz lielajai Londonas upei. Man tās visas ir pazīstamas, un visur pazīst arī mani. Palaidiet mani jebkurā no šīm ostām — uz mola vai kaut kur piekrastes joslā —, un es esmu ieradies savās mājās!
— Cik noprotams, jūs taisāties uz lielu ceļošanu, — Ūdensžurks jau ieinteresēts teica. — Mēnešiem neredzēt cietzemi… pārtikas krājumi izsīkst, aizvien mazākas sarūk dzeramā ūdens devas, un savā garā jūs saplūstat ar vareno okeānu, un … un tamlīdzīgi pārdzīvojumi, vai ne?
— Ne uz to pusi! — Kuģužurks atklāti sacīja. — Tāda dzīve, kādu jūs nupat attēlojāt, man nepavisam neder. Es darbojos piekrastes tirdzniecībā un tikai retu reizi aizceļoju tik tālu, lai neredzētu vairs cietzemi. Visjaukāk laiku var pavadīt krastā, tas ir mans īstais aicinājums, tikpat spēcīgs kā kuģošana. Ak, un dienvidi, kas tur ir par ostām! Kādas smaržas, kādas enkurugunis naktīs un burvība!
— Jā, varbūt jūs esat izvēlējies labāku dzīves ceļu, — Ūdensžurks piekrita, tomēr vēl šaubīdamies. — Pastāstiet, lūdzu, par saviem piekrastes kuģojumiem, ja jums nekas nav pretī! Ar kādu guvumu īsts dzīvnieks var cerēt reiz pārnākt mājās, lai vecumdienās pie kamīna uguns gremdētos jaukās atmiņās? Jo mana dzīve, varu jums atklāti sacīt, pašlaik šķiet tāda kā šaura, sevī norobežota …
— Mans pēdējais ceļojums, kas galu galā noveda mani šinī pusē un bija saistīts ar ciešām cerībām dzīvot iekšzemes lauku mājās, — Kuģužurks sāka stāstīt, — šis ceļojums var derēt kā viens no labākajiem piemēriem, kas vienlaikus raksturo gan visus pārējos braucienus, gan atklāj manas patiesi daudzkrāsainās dzīves zīmīgu lappusi. Viss, kā jau parasti, sākās ar ģimenes ķildām. Mājās savilkās negaiss, un es uzkāpu uz kāda tirdzniecības kuģa, kas devās no Konstantinopoles uz Grieķijas salām un Levantes zemēm — pāri seno laiku jūrām, kur ik vilnis atsauc atmiņā nemirstīgo klasiku. Tās bija zelta dienas, bet naktis — kā dziedinošs balzams! No vienas ostas ārā un otrā iekšā, un atkal ārā — iekšā, un it visur tevi