sagaida veci draugi! Tu pārlaid dienas karstumu vēsā templī vai vecā cisternā, un, kad vakarā noiet saule, vari dziedāt un dzīrot zem lielām zvaigznēm nosēta samtaini melna debesjuma! Tad mēs pagriezām stūri un peldējām gar Adrijas krastiem, tie mirdzēja kā dzintars, kā purpurs, kā akvamarīns; mēs piestājām plašās, cietzemes ieskautās ostās, klīdām pa senlaicīgām, slavenām pilsētām, līdz beidzot kādu rītu, no mugurpuses karaliska saullēkta apmirdzēti, pa zeltainu saules tiltu iebraucām Venēcijā. O, Venēcija, tā ir jaukākā pilsēta, kur žurks var klejot vienā dieva mierā un baudīt dzīvi! Vai arī, kad pagursti no staigāšanas, tu vari naktī apmesties Lielā kanāla malā un uzdancot ar draugiem, jo gaiss ir pilns ar mūziku, debesis — ar zvaigznēm, un lākturu gaismā šūpojas gondolu pulētie metāla snīpji, tik cieši cits pie cita, ka var bez bēdām pārskriet kanālam pāri, lecot no vienas laivas uz otru. Un kas par uzkodām … jā, vai jums garšo austeres? … Zināms, te mums par tām veltīgi sapņot!
Brīdi viņš pieklusa. Arī Ūdensžurks klusēja; kā apburts viņš peldēja pa sapņu kanāliem, iztēlē dzirdēdams
dziesmas, kas skanīgām šaltīm ceļas starp mitriem, pelēkiem mūriem.
— Tad uzņēmām atkal kursu uz dienvidiem, — Kuģužurks turpināja, — un slīdējām gar Itālijas krastiem, līdz izmetām enkuru Palermo, un tur es nokāpu no kuģa un paliku malā garu, laimīgu dzīves sprīdi. Nekad es ilgi neturos uz vietna un tā paša kuģa, jo tā vari palikt aizspriedumains un šaursirdīgs … Turklāt Sicīlija ir viena no manām vismīļākajām apmešanās vietām. Visi tur savējie, un sicīliešu dzīvesveids man ir ļoti tuvs. Daudz priekpilnu dienu un nedēļu es aizvadīju šinī salā, ciemodamies pie saviem iekšzemes draugiem. Bet, kad sirdī atkal sakrājās nemiers, es izmantoju kādu kuģi, kas gāja uz Sardīniju un Korsiku, un cik jauki bija atkal just svaigu brīzi un bangu migliņu noglāstām seju!
— Bet vai nav pārāk smacīgi, karsti tur apakšā … tais ūķos, vai kā jūs teicāt? — Ūdensžurks vaicāja.
Kuģužurks pamirkšķināja viņam ar aci.
— Man tā pierasta lieta, — viņš atteica itin pieticīgi. — Kapteiņa kajīte man laba diezgan.
— Tomēr, skaties, kā gribi, tā ir grūta dzīve, — Zurks nomurmināja un iegrima dziļās pārdomās.
— Matrožiem — jā, viņiem gan, — Kuģužurks nopietni atbildēja un atkal tikko manāmi piemiedza aci.
— No Korsikas, — viņš turpināja, — es aizbraucu ar kuģīti, kas veda uz kontinentu vīna mucas. Mēs sasniedzām Alasio vakarā, izmetām enkuru, uzvilkām mucas no tilpnēm un pārcēlām pār bortu, sasietas citu pie citas milzu garā tauvā. Tad matroži sēdās laivās un airēja uz krastu, ritmiski dziedādami un vilkdami aiz sevis garu garo mucu virteni, kas locījās kā gigantiska jūrasčūska. Krastmalā gaidīja zirgi, un mucas, jautri klabēdamas, rībēdamas, grabēdamas, tika aizvilktas augšup pa kraujo mazpilsētas ieliņu. Kad pēdējā muca bija nogādāta savā vietā, mēs aizgājām atspirdzināties — iedzērām, uzkodām —, nosēdējām, līksmodamies ar draugiem, līdz vēlai naktij, un uz rīta pusi es iegriezos olīvu birzī nosnausties.
Ar to arī kuģošanai uz salām bija pielikts punkts — vismaz uz kādu laiku; gan ostas, gan peldošās vāceles bija apnikušas līdz kaklam, un es vadīju mierīgas dienas zemnieku vidū, rāmi vērodams, kā viņi strādā, vai arī pakāpos paugura mugurā un lūkojos uz dzidri zilo Vidusjūru tāl- tālu lejā zem manis. Tad beidzot, pamazītēm vien un bez steigas, brīžam kājām, brīžam atkal pa jūru aizklīdu līdz pašai Marseļai, un tur — tikšanās ar veciem draugiem kuģiniekiem, viesošanās uz lielajiem okeāna laineriem, svētki un dzīres! Un kādas austeres! Ak dievs, pat sapņos bieži vien redzu Marseļas austeres un pamostos pēc tam raudādams!
— O, tas man liek kaut ko atcerēties, — Ūdensžurks laipni sacīja. — Jūs jau pirmīt ieminējāties par izsalkumu, man vajadzēja attapties agrāk. Jūs paliksiet, protams, pie manis uz pusdienām, vai ne? Mana ala ir tepat līdzās, diena griežas uz otru pusi, un jūs esat laipni lūgts, pacienāšu, kā varēšu!
— Tas ir ļoti mīļi un brālīgi no jūsu puses, — atsaucās Kuģužurks. — Tiešām, jau sākumā es jutos izsalcis, bet, kad tik nelaimīgi pieminēju tās austeres, vēders gluži čokurā sarāvās. Bet vai jūs nevarētu iznest ēdamo ārā? Man nekad netīk līst pazemes ūķos, ja vien tā nav spiesta lieta, un turklāt, iekams mēs pusdienojam, es vēl daudz
ko varētu pastāstīt par saviem ceļojumiem un jauko dzīvi… vismaz man pašam tā liekas ļoti jauka, un, cik noprotams pēc jūsu uzmanīgās klausīšanās, arī jūs tā saista un valdzina; turpretim, ja iesim iekšā, viens pret simtu, ka es turpat uz vietas aizmigšu.
— Nu tas tik ir brīnišķīgs priekšlikums! — Ūdens- žurks iesaucās un steidzās uz savu aliņu. Tur viņš sameklēja ciemakukuļu grozu un salika tanī vienkāršas ēdamlietas, tad, atcerējies viesa izcelšanos un gaumi, papūlējās ielocīt grozā vai jardu garu frančmaizi, ielika desu, no kuras cirtās ķiploku aroms, sieru, kas raudāja taukainas asaras, un paķēra krietnu garkakļa pudeli salmu pītenī; tajā bija sakrāts un iesprostots pats saules kvēlums no dienvidu kalnu piegāzēm. Tā apkrāvies, Zurks steidzās atpakaļ, cik ātri vien spēdams, un labsajūtā pietvīcis klausījās, kā vecais jūrasbraucējs uzteica viņa gaumi un attapību, kad abi kopā izkravāja grozu un sari- dāja visus labumus turpat zālē.