Un jums, mans jaunais draugs, jums jānāk līdzi! Laiks
paiet un negriežas atpakaļ, un dienvidi arvien vēl jūs gaida! Riskējiet, paklausiet sirdsbalsij — tūlīt pat, vai arī īstais brīdis būs neatsaucami palaists garām! Aiz- cērtiet durvis aiz sevis ar blīkšķi, speriet drošu soli uz priekšu, un jūs būsiet pametis veco dzīvi un uzsācis jaunu! Pēc tam kādu dienu … pēc daudzām, nebeidzamām jaukām dienām, ja labpatiks, varēsiet doties mājup; kad kauss būs izdzerts sauss un spēlīte nospēlēta, tad sēdiet mierīgs savas rāmās upes krastā un sildieties atmiņu saulē … Jūs bez pūlēm panāksiet mani, jo esat vēl jauns, bet mani spiež gadu nasta, solis jau gausāks. Es iešu nesteidzīgi, metīšu skatus atpakaļ un beidzot patiešām ieraudzīšu jūs nākam priecīgu un bezbēdīgu, un dienvidi degs jums acīs!
Balss pamazām izdzisa, sarāvās kā aizlidojoša oda dzindziens un pārvērtās klusumā; Zurks palika sēžam ar stingu skatu, neredzēdams neko citu kā vien tālumā gaistošu tumšu plankumiņu uz lielceļa baltā paklāja.
Kā apmāts viņš uzslējās kājās un sāka rūpīgi, bez steigas kravāt grozu. Kā apmāts dzīvnieks pārgāja mājās, savāca dažas visnepieciešamākās mantas, arī sev īpaši dārgas un mīļas lietiņas, un salika tās visas mugursomā; viņš darbojās rāmā nosvērtībā, gluži kā mēnessērdzīgs kustēdamies pa istabu un pavērtu muti visulaik ieklausīdamies klusumā. Viņš uzmeta mugursomu plecos, rūpīgi izvēlējās resnu ceļagājēja spieķi un bez mazākās steigas, bet arī nevilcinoties kāpa pār istabas slieksni… un tobrīd ārdurvīs parādījās Kurmis.
— Ei, Zurciņ, kur tad tu? — galīgi pārsteigts viņš iesaucās, nogrābdams draugu pie rokas.
— Uz siltām zemēm — tāpat kā citi… — Zurks monotoni kā miegā nodudināja, nemaz nepaskatījies uz Kurmi. — Pirmāk uz piekrasti, tad kuģī un uz tāljūru zemēm — tāds ir mans aicinājums!
Viņš apņēmīgi spiedās uz priekšu, vēl tāpat bez steigas, taču ar stūrgalvīgu mērķtiecību, bet Kurmis, sabijies ne pa jokam, aizstājās ceļā, cieši ielūkodamies gājējam
sejā: Zurkam bija stiklainas, sastingušas, pelēcīgi raibas acis; nē, nē, tās nebija vairs viņa vecā drauga, bet gluži cita dzīvnieka acis! Sagrābis Žurku ap vidu, Kurmis iegrūda viņu iekšā, nogāza gar zemi un turēja ciet.
Kādu brīdi Zurks izmisīgi cīnījās, tad piepeši spēki viņu pameta, dzīvnieks palika guļam pievērtiem plakstiem, šļaugans un nevarīgs, trīcēdams kā drudzī. Drīz pēc tam Kurmis palīdzēja viņam uzcelties no grīdas un apsēdināja krēslā; Zurks sēdēja sadudzis, sevī ierāvies, trīcēdams pie visām miesām un ik brīdi saraudamies sausu, nevaldāmu šņukstu konvulsijās. Kurmis aizbultēja durvis, iemeta mugursomu skapī un apsēdās pie galda blakus draugam, gaidīdams, kad mitēsies dīvainā lēkme. Zurks pamazām iegrima palsā nomiedzī, no kura iztrūkās pa brīdim, bērdams juceklīgas frāzes par kaut kādām trakām, Kurmim nesaprotamām tālām un svešām lietām; tad murgošana noklusdama pārtapa dziļā miegā.
Pagalam nobažījies, Kurmis atstāja uz laiciņu draugu vienu un piekopa mājas soli. Kad viņš atgriezās viesistabā, metās jau krēsla; Zurks bija turpat atzveltnī, gan pamodies, bet gurdens, nomākts un kluss. Kurmis uzmeta viņam ašu skatu un, sev par prieku, pamanīja, ka acis zvēriņam atkal ir skaidras, tumši brūnas kā agrāk; tad viņš apsēdās un centās draugu uzmundrināt, palīdzēt atcerēties, kas īsti noticis.
Ūdensžurks, nabags, raudzīja izskaidrot visu pēc kārtas, cik nu spēja; bet kā viņš varēja ietvert aukstos vārdos to, kas lielākoties bija iztēles virmojums? Kā atsaukt, kā darīt otram saprotamas neatvairāmās dienvidjūru šalkas, kuras skanēja ausīs, kā pārstāstot atdzīvināt burvju spēku, kas pulsēja Kuģužurka atmiņu ainās, kuru bija vai simtiem? Šobrīd, kad burvība bija zudusi un valdzinājums pagājībā grimis, pat pašam nācās grūti aptvert to, kas nupat pirms dažām stundām bija licies tik īsts un skaidrs, un nepārprotams. Jā, nav nekāds brīnums, ka Kurmim neradās necik skaidrs priekšstats par drauga šīsdienas pārdzīvojumiem. Viņam bija skaidrs vienīgi tas, ka prāta
aptumsums, iedomu lēkme nu jau pāri, draugs no jauna atgriezies pie sajēgas, tikai pārdzīvotais viņu vēl nospiež un moka. Tomēr uz laiku Zurks likās zaudējis jebkādu interesi par visu, ar ko parasti nodarbojās, tāpat vairs negribēja omu- _ . līgi spriest par dienām un darbiem, kas neatvairāmi tuvojās līdz ar gadalaiku maiņu.
Šķietami vienaldzīgi Kurmis vairākiem lāgiem grieza valodas uz ražas novākšanu, ieminēdamies par pilnām orēm un vezumu vilcējiem zirgiem, par kaudzēm, kas aug arvien augstākas, un par milzīgu mēness ripu, kura mirdzēdama paceļas pāri nokoptiem laukiem ar labības statiņiem. Viņš stāstīja par āboliem, kas sārtojas no visām pusēm, par brūniem riekstiem, konservējamiem augļiem un saldu vīnu raudzēšanu, tā pamazām aizrunādamies līdz ziemas vidum — jautrai dzīvei omulīgās mītnēs —, pāriedams jau uz tīri poētiskiem toņiem.
Reizi pa reizei arī Zurks nu pacēla galvu, apsēdās taisnāk un iemeta starpā pa vārdam. Blāvās acis zvēriņam iedzirkstījās, viņš vairs nebija tikai klausītājs vien.
Vienā no tādām reizēm Kurmis smalkjūtīgi izslīdēja no istabas, atgriezās ar zīmuli un dažām baltām lapām, kuras piebīdīja draugam pie elkoņa.
— Tu tik sen neesi sacerējis nevienu dzejoli, — viņš teica. — Varbūt šovakar pamēģini, nevis… nevis kūko visu laiku kā … Manliekas, tu justos daudz labāk, ja uzmestu šo to uz papīra, lai arī tie būtu tikai tādi pantiņi vien.
