Zurks gurdeni atstūma papīru sānis, taču Kurmis izmantoja izdevību un pazuda no viesistabas, un, kad pēc laiciņa viņš palūkojās pa durvju šķirbu, draugs bija pilnīgi iegrimis dzejošanā, akls un kurls pret apkārtējo pasauli; viņš pasūkāja zīmuļa galu un rakstīja, pasūkāja un rakstīja; tiesa gan, mazāk rakstīja, vairāk sūkāja zīmuli, tomēr Kurmis stipri pie sevis nopriecājās, ka atveseļošanās vismaz ir sākusies.
X. KRUPJA TURPMĀKIE PIEDZĪVOJUMI
Izeja no koka dobuma bija uz austrumu pusi, un Krupis pamodās agrā rīta stundā — gan spožās saules dēļ, kura spīdēja taisni virsū, gan tāpēc, ka bija gaužām nosaluši kāju pirksti, un šo pirkstu dēļ viņš redzēja sapni: it kā būtu mājās, savā skaistajā guļamistabā ar Tjūdoru stila logu, un gulētu gultā, bet ārā salta ziemas nakts, un gultas veļa, piecēlusies no savas vietas, šķendēdamās un protestēdama, ka nevarot vairs ilgāk izturēt tādu aukstumu, aizskrien lejā pa kāpnēm uz virtuvi, lai sasildītos pie pavarda liesmām, un viņš basām kājām rikšo tai nopakaļis pa jūdzēm garu, ledus gabaliem izklātu koridoru, lūgdamies, pierunādams segas un palagus, lai taču nāk pie prāta … Dzīvnieks droši vien būtu uzmodies vēl daudz agrāk, ja iepriekš vairākas nedēļas nebūtu gulējis salmu cisās uz akmens klona un gluži aizmirsis segu mīlīgos pieskārienus, kad ietinies tajās līdz ausīm.
Uztrūcies sēdus, Krupis vispirmāk izberzēja acis, tad satrina smeldzošos kāju pirkstus; viņš nespēja uzreiz aptvert, kur atrodas — ne sīkā, aizrestotā lodziņa, ne mūra sienu … tad, sirdij salecoties, dzīvnieks atcerējās itin visu: kā bija izkļuvis no cietuma, kā bēdzis, kā viņam bija dzinušies pakaļ, un beidzot iešāvās prātā pats svarīgākais un galvenais — ka viņš ir brīvībā!
Brīvība! Sis vārds un šī doma vien bija vairāk vērti nekā piecdesmit siltas segas! Karsts vilnis pārskrēja augumu no galvas līdz kājām, iedomājoties jauko ārpasauli, kas, nepacietībā degdama, gaida viņa svinīgo parādīšanos, gatava pakalpot, izpatikt, palīdzēt un būt Krupja sabiedrībā tāpat kā tais labajos laikos, kad liktenīgā nelaime vēl nebija nākusi pār viņa galvu. Dzīvnieks nopurinājās, ar pirkstiem izķemmēja no matiem sausās lapas, sakārtoja apģērbu un stalti izgāja tīkamajā rīta saulē — nosalis, bet pašapzinīgs, izsalcis, bet cerību pilnu sirdi; vakarvakara baigā briesmu sajūta pēc miega un atpūtas spožajos, siltajos saules staros izgaisa kā nebijusi.
Šinī agrajā vasaras rītā pasaule visa piederēja viņam! Rasas pielijušais mežs, pa kuru dzīvnieks gāja, stāvēja vientulīgs un kluss; zaļie lauki, kas nāca aiz meža, bija dāvāti viņam, lai Krupis varētu rīkoties ar tiem pēc sirds patikas; pat lielceļš, kad dzīvnieks to sasniedza, — arī tas šinī tukšajā pamestībā šķita kā noklīdis suns, kas atsaucīgs luncinās pretī, viņa draudzību diedelēdams. Krupis tomēr lūkojās pēc kāda, kas mācētu runāt un spētu pasacīt, uz kuru pusi viņam jāiet. Ja sirdsapziņa tīra, prāts viegls, nauda kabatā un neviens nerikšo apkārt okšķerēdams, lai aizrautu tevi atkal uz cietumu, tad jau vienalga, tad jau var iet, nenieka nebēdājot, kur tikai ceļi rāda un aicina. Bet tādam saprātīgam dzīvniekam kā Krupim tas nepavisam nebija vienalga, viņš varēja vai iespert lielceļam ar kāju par to, ka tas tik bezpalīdzīgi kluss, kad katrs mirklis no liela svara!
Laucinieciski atturīgajam lielceļam drīz pievienojās tā kautrīgais mazais brālis ūdensceļš — kanāls; tas pastiepa roku un uzticīgi, paļāvīgi sāka tecēt blakus, tāds pats kluss un atturīgs pret svešiniekiem. «Pie velna tādus!» Krupis norūca zem deguna. «Bet viens tomēr skaidrs: no kaut kurienes tie abi nāk un kaut kur aiziet. Bet ko tu šiem padarīsi, krupis būdams?» Un viņš pacietīgi soļoja tālāk gar ūdensmalu.
No līkuma gar kanālmalu, strūgu vilkdams, iznāca vientulīgs darba zirgs; tas smagi kāpa uz priekšu, it kā grūtās domās nogrimis. No virves dzeņaukstīm, kas bija piesietas saku valgiem, aizstiepās šmauga trose, gan cieši nostiepta, bet lielā garuma dēļ nolīkusi, un izliekuma lejasdaļā no tās krita ūdens lāses kā pērles. Krupis palaida zirgu garām un apstājās, gaidīdams, ko liktenis viņam sūtīs.
Ar strupo priekšvadni slaidi saviļņodama kanāla mierīgo virsmu, šurpu slīdēja liellaiva; tās gaiši krāsotā augšmala bija vienā līmenī ar strūdzinieku taku, un uz klāja stāvēja tikai kāda drukna sieva linaudekla platmaļu cepuri galvā, ar muskuļotu roku turēdama stūres airi.
— Jauks rītiņš, kundze! — piebraukusi blakus, viņa uzsauca Krupim.
— Jauks, kundzīt, jauks, kā sacīt jāsaka! — Krupis laipni atsaucās, turēdamies pa strūdzinieku taku laivas stūrmanei līdzi. — Jauks rītiņš, sacīt jāsaka, visiem, kam nav lielas klapatas uz kakla kā man. Te, paraug, izprecētā meita man ātro ziņu atlaidusi, lai steidzoties pie viņas, un es ar skrienu, nemaz nezinādama, kas tur šai lēcies, kas ne, tak bīdamās no tā ļaunākā, — jūs jau zināsiet, kundzīt, varbūt pati esat māte. Tā es pametu savu soli… es pie mazgāšanas, pie veļas ruļļa, jūs jau redzat, kundzīt… un atstāju mazos vienus, lai darās paši, kā māk, takšu pasaulē nav lielāku dauzoņu un blēņdaru par manējiem, kundzīt… un vēl pazaudēju naudu un apmaldījos … Kas gan noticis manai meitiņai, ak vai, manu kundzīt, par to pat bail domāt!
— Kur tad, kundze, varētu būt jūsu precētās meitas mājas? — laiviniece ieteicās.
— Pie upes viņa dzīvo, kundzīt, upes malā, — Krupis skaidroja. — Tur netāl tāda smuka māja lai, Krupjapili sauc, tas ir te šaipusē … Varbūt jūs zinātu, kundzīt?
— Krupjapils? Kā nu ne, es pati braucu uz to pusi, — sacīja laiviniece. — Šis kanāls dažas jūdzes tālāk saplūst ar upi, tādu drusciņu augšpus Krupjapils, uz turieni viegli var aiziet kājām. Nāciet pie manis laivā, aizvizināšu jūs to gabaliņu!