Viņa piestūrēja baržu gluži pie krasta, un Krupis, atzinības, pateicības pazemīgi murminādams, viegli uzlēca uz klāja un apsēdās ar vislielāko gandarījumu. «Krupim atkal uzsmaida laime!» viņš nodomāja. «Es allažiņ tieku sveikā cauri!»
— Tātad jūs, kundze, strādājat pie veļas mazgāšanas? — laiviniece laipni teica, baržai slīdot tālāk pa kanālu. — Un tas laikam ir arī gluži pateicīgs darbs — ja vien es neizsakos pārāk vaļīgi, tā spriezdama?
— Pats jaukākais darbiņš zemes virsū! — Krupis pacilāts atsaucās. — Visa zemākās kārtas muižniecība
nāk pie manis … negrib nevienu citu, kaut vai piemaksā, tik ļoti viņi atzīst mani! Redziet, kundze, savu amatu es māku caur un cauri, visam pati skatos pakaļ. Mazgāt, gludināt, cietināt, uztaisīt kungiem prīmā pletkreklus priekš viesīga vakara — viss tiek izdarīts manis pašas stingrākā uzraudzībā!
— Jūs taču nemazgājat visu to pati savām rokām? — laiviniece ar cieņu vaicāja.
— O, nē, man ir meitenes, — Krupis gaisīgi stāstīja, — kādas divdesmit gabalas ik dienas lieku pie darba. Bet jūs jau zināt, kādas meitenes ir! Nekrietnas palaidnes, nekas vairāk, es jums sacīšu!
— Nūja, kā tad! — laiviniece dedzīgi piekrita. — Bet, man domāt, jūs taču turat viņas pie kārtības, šitās slinkās izlaidenes! Un vai jums pašai ļoti patīk mazgāt veļu?
— Veļas mazgāšana man trakoti patīk, es to vienkārši dievinu! — Krupis teica. — Lielāka prieka man nav kā iegremdēt abas rokas ūdens toverī! īsta bauda, kundzīt, varu jums apzvērēt!
— Kāda laimīga sagadīšanās, ka jūs sastapu! — laiviniece piebilda, kaut ko pārdomādama. — Pats liktenis mūs abas savedis kopā!
— Kā, lūdzu … ko jūs gribējāt sacīt? — Krupis sabijies ievaicājās.
— Redziet, kas man nupat ienāca prātā, — laiviniece runāja tālāk. — Man arī patīk mazgāt veļu, tāpat kā jums, bet redz, kas par lietu — patīk vai nepatīk, man viss ir jāizmazgā vienai pašai, saprotams, tepat uz baržas kā patlaban. Un tad mans vecais — viņš allaž manās izšmaukt no saviem pienākumiem, pamezdams šito laivu manā ziņā, tā ka es ne brītiņu nevaru atlicināt pati savām darīšanām. Pēc tiesas un taisnības patlaban te vajadzētu stāvēt viņam — vai nu turēt stūri, vai uzmanīt zirgu; par laimi, zirgam sajēgas diezgan, pats zina ceļu. Bet vecais aizlaidās ar suni — gribot nomedīt pusdienām kādu trusēnu. Teicās gaidīt mani pie nākamām slūžām.
Jā, var jau iznākt, ka sagaida ari, bet es viņam vis neticu, kad viņš aizlaižas ar to suni — tas ir vēl briesmīgāks nekā saimnieks. Un kā pa to lāgu lai tieku galā ar mazgāšanu?
— Ko nu lauzīt galvu par mazgāšanu! — Krupis attrauca; viņam nepavisam vairs nepatika par to runāt. — Padomājiet labāk par trusēnu! Skaists, jauns, brangs trusis tas būs, varu derēt! Vai jums sīpoli ir?
— Es nespēju domāt ne par ko citu, kad priekšā stāv veļas mazgāšana! — baržas stūrmane atsvieda. — Taisni brīnums, kā jūs varat runāt par kaut kādiem trušiem, kad jums te paveras tik vienreizēja izdevība! Tur, kajītē, pašā kaktā, jūs atradīsiet samestas čupā visas netīrās lupatas. Ja jūs paņemtu kādus pāris, trīs pašus steidzamākos apģērba gabalus — tādai zinātājai kā jums es neņemšos sīkāk tos apstāstīt, tik acis uzmetot, jūs mirklī redzēsiet, kas un kā, — sviediet tos iekšā toverī, izmazgājiet, kamēr mēs braucam; kālab ne, tā jums būs lielākā bauda, kā pirmīt sacījāt, un man krietns atspaids! Jūs redzēsiet — toveris ir ērts un parocīgs, turpat ari ziepes, katls uz plīts, spainis, ar ko pasmelt no kanāla ūdeni. Tad es zināšu, ka jums ir pašai savs laika kavēklis, nebūs vairs te jākvern dīkā, skatoties apkārt un žāvājoties.
— Bet… varbūt ļaujiet man pastūrēt! — Krupis gluži sabijies ieteicās. — Tad jūs pati varētu ķerties pie veļas un izmazgāt to, kā jums tīk. Es varu vēl sabojāt jūsu drēbes, izdarīt kaut ko ne tā, kā vajag… Es ņemos vairāk ar vīriešu veļu un krekliem, tā ir mana specialitāte.
— Lai es atļautu jums stūrēt? — sieva pārjautāja un smējās. — Te vajag drusku mākas, lai baržu pareizi nostūrētu! Turklāt tas ir smags darbs, un man tā gribas jūs iepriecināt. Nē, nē, jums lai tiek veļas mazgāšana, tā jums patīk, bet es palikšu vien pie stūrēšanas — taču man zināma lieta. Mazgājiet vien — gan sev pašai, gan arī man par prieku!
Krupis nu bija iedzīts strupceļā. Dzīvnieks pameta acis uz vienu pusi, uz otru, lūkodams bēgt, tomēr viņi
atradās pārāk tālu no krasta, lai to aizsniegtu lēcienā, un dzīvnieks truli padevās liktenim. «Ja reiz tā sanācis,» viņš izmisis domāja, «jebkurš muļķis, manuprāt, var izmazgāt veļu!»
Dzīvnieks paņēma no kajītes toveri, ziepes, visu nepieciešamo, uz labu laimi izvēlējās dažus apģērba gabalus, cenzdamies atcerēties, ko bija redzējis darām veļasmājā, kad nejauši reiz ieskatījās pa logu, un stājās pie darba.
Pagāja krietna pusstunda, un tās laikā Krupis ar katru minūti saskaitās arvien vairāk un vairāk. Lai ko viņš darīja, likās, it nekas apģērba gabaliem nebija pa prātam un nespēja tiem palīdzēt. Dzīvnieks gan centās tos pierunāt, gan iepļaukāja, gan uzdeva tiem ar dūri — nekā! Veļa ņirdza pretim no tovera tāda pati kā iepriekš, aplipuši ar vecajiem grēkiem un laimīga savā netīrībā. Kādu reizi vai divas viņš pameta skatu pār plecu uz lai- vinieci, bet tā šķita raugāmies tikai uz priekšu, pilnīgi iegrimusi baržas stūrēšanā. Briesmīgi smeldza mugura, un Krupis ar izbailēm pamanīja, ka āda uz rokām savil- kusies krunkās. Un viņš tā lepojās ar savām ķepiņām! Dzīvnieks klusībā izgrūda tādus lāstus, kādi nekad nedrīkstētu nākt pār lūpām ne veļasmazgātājām, ne krupjiem, un ziepju gabals jau piecpadsmito reizi izslīdēja no rokām un pazuda toverī.
Skaļš smieklu rēciens lika dzīvniekam izslieties un paraudzīties apkārt. Laiviniece atgāzusies smējās, kratīdamās pie visām miesām, kamēr no acīm viņai izsprāga asaras un sāka tecēt pār vaigiem.