— Es visu laiku jūs vēroju, — smieklos rīstīdamās, baržas stūrmane teica. — Tā jau domāju, ka jūs no sākta gala te velnu dzenat, tik puķaini izrunādamās. Ak, kāda veļasmazgātāja, vai dieviņ! Ne trauku lupatu savu mūžu nav izmazgājusi, varu saderēt!
Dusmas, kas Krupī vārīties vārījās jau krietnu brīdi, nu meta mutuli pāri malām, viņš pilnīgi zaudēja savaldīšanos.
— Ak jūs prastā, zemiskā, resnā baržasbāba! — viņš iekliedzās. — Kā jūs iedrošināties tā runāt ar augstāk stāvošām personām? Veļastantiņa, ak tā gan! Jums nāksies iegaumēt — es esmu Krupis, plaši pazīstamais, cienījamais un ievērojamais Krupis! Pašlaik varbūt esmu drusciņ kritis nežēlastībā, taču tādēļ kaut kādai baržas- bābai nebūs ļauts smieties par mani!
Laiviniece panācās tuvāk un no platmales apakšas ieurbās viņā ar vērīgu, ciešu skatu.
— Ak, tad tāds jūs esat! — viņa iesaucās. — Kaut kas nedzirdēts! Pretīgs, glums un riebīgs krupis! Un vēl manā tīrajā, skaistajā laivā! Nu nē, to nu es necietīšu!
Viņa uz brīdi palaida vaļā stūres airi. Resna, mūsaina roka izšāvās uz priekšu, notvēra Krupi aiz priekškājas, otra mirklī sagrāba pakaļkāju. Tad pasaule apsviedās otrādi, barža likās viegliņām aizlidināmies pāri debess velvei, vējš iesvilpās ausīs, un Krupis juta, ka griezdamies vien lido pa gaisu.
Kad viņš ar skaļu plunkšķi beidzot iekrita ūdenī, tas rādījās krietni vēss, tomēr aukstums nespēja apdzēst lepnības garu, nespēja veldzēt briesmīgo dusmu karstumu. Sprauslodams dzīvnieks iznira virspusē un, kad bija no- rausis no acīm ūdenszāles, uzreiz pamanīja laivinieci — tā skatījās atpakaļ pār projām slīdošās baržas pakaļgalu un smējās pilnā kaklā, un Krupis klepodams, rīstīdamies nozvērējās par to viņai bargi atmaksāt.
Dzīvnieks enerģiski airējās ar visām četrām uz malu, taču katūna brunči stipri traucēja kustības, un, kad viņš beidzot samanīja zemi zem kājām, pagalam smagi bija paša spēkiem vien uzrāpties stāvajā krastā. Pēc tam pāris, trīs minūtes viņam vajadzēja pagaidīt, iekams atguva dvašu, bet tad viņš, saņēmis ar ķepām slapjos brunčus
uz augšu, metās skriet, joza, cik ātri vien varēja, sašutumā smakdams, pēc atriebes slāpdams.
Kad Krupis nonāca iepretī baržai, laiviniece aizvien vēl smējās.
— Veļastantiņ, — viņa sauca, — izlaidiet nu sevi caur veļas rulli! Izpletējiet grumbas no vaigiem un ielieciet ilgviļņus, tad būsiet diezgan izskatīgs krupis!
Bet dzīvnieks ij nedomāja apstāties, lai viņai atbildētu. īstā atmaksa, kādas viņš alka, nebija vis lēti vārdi, kas vējos izgaist, lai gan prātā iešāvās dažs labs teiciens, ko viņš labprāt būtu atsviedis pretī. Tas, ko viņam īsteni vajadzēja, bija vēl gabaliņu priekšā. Skriedams kā vējš, Krupis panāca zirgu, atmetināja strūgas virvi, nosvieda to zemē, bez pūlēm uzlēca lopiņam mugurā un, neprātīgi spārdīdams ar papēžiem sānos, uzdzina to aulekšos. Viņš laida rumaku pāri laukam — prom, tikai prom no strūdzinieku takas! — līdz uzgrieza uz grambaina zemesceļa. Pametis skatu atpakaļ, viņš vēl redzēja, ka barža uzsēdusies kanāla pretējā krastā un sieva mežonīgi plivina pa gaisu rokas un kliedz:
— Stāt! Stāt! Stāt!
— Ir jau dzirdēta tāda dziesmiņa, — Krupis nosmējās, bukņī- dams zirgam sānos un lēkšiem vien laizdams tālāk.
Strūgas vilcējs tomēr nespēja ilgi aulekšot, viņa gaita drīz pārtapa rikšos un rikši — lēnos soļos, bet Krupim ar to bija diezgan: dzīvnieks labi zināja, ka viņš vismaz kustas uz priekšu, toties liellaiva stāv uz vietas.
Garastāvoklis jūtami uzlabojās, jo tas bija smalks darbs, ko viņš paveicis. Apmierināts, saulītē sildīdamies, dzīvnieks kratījās zirga mugurā, vadīdams to pa sānceļiem un takām un cenzdamies nedomāt par to, cik ilgi nav dabūjis kārtīgi paēst, un kanāls tikmēr palika arvien tālāk un tālāk aizmugurē.
Daudz jūdžu viņš bija tā nojājis, snauduļodams siltajā saulē, kad zirgs piepeši apstājās, nolieca galvu un sāka plūkt zāli; trūkdamies no snaudiena, Krupis tik tikko noturējās, nenovēlies no zirga muguras. Krupis pavērās apkārt un redzēja, ka atrodas plašās kopu ganībās, kuras, cik tālu sniedza skats, bija izraibinātas ar irbuleņu un kazenāju puduriem. Turpat netālu stāvēja putekļiem klāta kulba, tai blakus uz otrādi apvāzta spaiņa sēdēja čigāns, pīpi kūpinādams un vērdamies plašajā pasaulē. Viņam līdzās liesmiņas laizīja salauzītus žagarus, uz uguns karājās ķeta katliņš, kurā kaut kas burbuļoja un gulgoja, pūzdams gaisā vieglus garaiņu mākulīšus. Un smaržas — siltas, kuplas, treknas — virmoja, dancoja un griezās, lai beidzot savītos īstenā, garšīgā, vienotā kopsmaržā, kas šķita kā pašas dabas dvēsele, iemājojusi šinī veidolā un parādījusies saviem bērniem, — patiesa dievība, mājības un labsajūtas māte. Krupis nu skaidri saprata, ka iepriekš nemaz nav bijis īsti izsalcis. Tas, ko viņš bija izjutis rīta pusē, rādījās tikai kā sīks nelabumiņš. Bet
tagad nu gan viņu sagrāba salkums, patiess un neapšaubāms, un tūlīt pat vajadzēja to remdināt, citādi varēja notikt kaut kas briesmīgs un nelabojams. Krupis pārlaida čigānam pētījošu skatienu, domās apsvērdams, kas būtu vieglāk: sadot vīram pa kaklu vai pieglaimoties? Tā viņš sēdēja zirga mugurā, ostīdams gaisu un skatīdamies uz čigānu, un sēdēja arī čigāns, kūpināja pīpi un lūkojās pretim.