Viņš piepūtās tik ļoti lepns, ka sacerēja dziesmiņu pats sev par godu un dziedāja to pilnā kaklā, lai gan nebija neviena, kas šo priekšnesumu varētu klausīties, tikai pats dziedātājs. Tā droši vien ir vislielīgākā dziesma, kādu dzīvnieks jebkad ir sacerējis.
Ir pasaulē bijuši varoņi diži, To vēstures grāmatas rāda, Tomēr neviens nav tik slavens Kā misters Krupis, pēc vārda.
Oksfordas gudrie, tie zina it visu, Ko vien ir iespējams zināt; Tomēr neviens no tiem nezin ne pusi, Kas misteram Krupim ir zināms!
Sēž dzīvnieki Noasa šķirstā un raud, Asaras straumēm tiem pludo. Kurš iesaucās: — Zeme! Priekšā ir zeme! — Tas misters Krupis bij — lūdzu!
Zib zobeni, armija salutē braši, Pa laukumu iedama garām. Vai karalis tas? Sers Kičeners? Nē! Tas — misters Krupis jo sparīgs.
Karaliene un galma dāmas pie loga Sēž savā pilī un rokdarbus strādā. Sauc karaliene: — Kas ir tas cēlais vīrs? — Teic dāmas: — Tas misters Krupis, pēc vārda.
Dziesma tādā garā turpinājās vēl krietnu brīdi, tomēr tā bija tik briesmīgi pašslavinoša, ka labāk atstāt to neuzrakstītu. Te ir tikai daži mērenākie pantiņi.
Viņš soļoja dziedādams un dziedāja soļodams un piepūtās ar katru mirkli resnāks. Taču dzīvniekam drīz nācās pieredzēt, ka lielība naudu nemaksā.
Pieveicis vēl dažas jūdzes pa lauku gatvēm, Krupis sasniedza plašo lielceļu un, uzgājis uz tā un pārlaidis skatienu baltajai ceļa lentei, pamanīja tālē iezīmējamies tumšu punktu, kas izpletās traipā, tad plankumā, līdz pārvērtās par kaut ko bezgala tuvu un mīļu, un divkāršs taures pūtiens, tik brīnišķīgs un labi pazīstams, sasniedza viņa ausis.
— Nu, tas ir ko vērts! — dzīvnieks satraukts iesaucās. — Tā atkal reiz ir īstā dzīve, plašā pasaule, no kuras biju tik ilgi šķirts! Es sveikšu viņus, savus spēkrata brāļus, sastāstīšu viņiem visādas pasakas, tās pašas, kas līdz šim tik brīnišķīgi man palīdzējušas, un, protams, viņi pavedīs mani kādu gabaliņu, tad es viņiem vēl kaut ko sagudrošu un, iespējams, ja vien uzsmaidīs laime, beidzot iebraukšu Krupjapils pagalmā ar auto! Āpsim tas būs smags trieciens!
Viņš droši pagājās ceļa vidū un pacēla roku; mašīna lēnā gaitā, stādamās tuvojās lauku ceļa galam, bet tad piepeši Krupis kļuva bāls kā krīts, sirds aiz dvēseles aizkrita, ceļi sāka trīcēt, tapa ļengani, viņš saliecās deviņos līkumos, juzdams vēderā sāpīgus krampjus. Un neveicās arī viņam, nelaimīgajam dzīvniekam! Jo auto, kas tuvojās, bija taisni tas pats, kuru viņš bija nozadzis «Rudā Lauvas» pagalmā tanī liktenīgajā dienā, kad bija sākušās visas šīs nepatikšanas! Un arī cilvēki izrādījās tie paši, ko viņš pusdienodams bija vērojis viesnīcas ēdamzālē!
Dzīvnieks sabruka ceļa putekļos kā nabaga nožēlojama nelaimes čupiņa, izmisumā pie sevis murminādams:
— Nu viss pagalam! Kaps un krusts virsū! Atkal policisti un rokudzelži! Un atkal cietumā! Pie maizes un ūdens! Ak, kāds es muļķis! Un kāpēc vajadzēja klīst apkārt kā uzpūtīgam gailim, dziedāt lielīgas dziesmas, gaišā dienas laikā plivināties pa lielceļu citiem acu priekšā — kāpēc? Gudrāk taču bija paslēpties, pagaidīt līdz nakts melnumam un pa sānceļiem vien aizslīdēt mājup, ka ne čiku, ne grabu! Ak es, nelaimīgais Krupis! Likteņa piemeklētais radījums!
Briesmīgais auto lēnām nāca tuvāk un tuvāk, līdz beidzot viņš dzirdēja to apstājamies gluži blakus. Izkāpa divi džentlmeņi un piegāja pie saplakušās, trīcošās nelaimes čupiņas, kas gulēja ceļa putekļos, un viens no tiem ieteicās:
— Ak dievs, kāda nelaime! Tā ir nabaga veca māmiņa . .. šķiet, veļasmazgātāja … noģībusi ceļa vidū! Droši vien dabūjusi saulesdūrienu, nabaga cilvēks! Bet varbūt no bada, neko nav šodien mutē ņēmusi. .. Iecelsim viņu mašīnā un aizvedīsim uz tuvējo pilsētiņu, tur viņai katrā ziņā atradīsies draugi.
Džentlmeņi saudzīgi iecēla Krupi mašīnā, salika tam aiz muguras mīkstus spilventiņus un devās ceļā.
Dzirdēdams, cik maigi un gādīgi viņi runā, Krupis saprata, ka ir palicis nepazīts; dzīvniekam sāka atgriezties dūša, viņš piesardzīgi pavēra pirms vienu, pēc arī otru aci.
— Skatieties! — sacīja viens no džentlmeņiem. — Viņai kļuvis labāk. Svaiga vēsma ir īstas zāles. Kā tagad jūtaties, kundze?
— Liels paldies, ser, — Krupis drebošā balsī izspieda. — Man jau daudz labāk.
— Pareizi, — sacīja džentlmenis. — Nu tikai esiet gluži mierīga un, galvenais, nepūlieties runāt!
— Es nerunāšu, — Krupis piekrita. — Man tikai liekas — ja es būtu priekšējā sēdeklī blakus šoferim, kur svaigs gaiss stiprāk pūš sejā, es drīz vien atspirgtu pavisam.
— Kas par atjautīgu māmiņu! — džentlmenis iesaucās. — Nu, protams, jums jāsēž priekšā!
Viņi gādīgi palīdzēja Krupim pārcelties uz priekšējo sēdekli blakus šoferim, un auto ripoja tālāk.
Nu Krupis atkal bija tikpat kā savā ele
mentā. Viņš sēdēja izslējies, apkārt skatīdamies un cenzdamies savaldīt iekšējās trīsas, vecās ilgas un alkas, kas aizvien pieņēmās spēkā, apsēda dzīvnieku no galvas līdz kājām un beidzot pilnīgi sagrāba savā varā. «Tas ir liktenis!» viņš nodudināja sev zem deguna. «Kālab cīnīties, turēties tam pretī?» Un dzīvnieks paliecās uz šofera pusi.
— Lūdzu, atvainojiet, ser, — viņš teica, — vai jūs nebūtu tik laipns un neatļautu man drusciņ pastūrēt? Es visu laiku jūs uzmanīgi vēroju; tas liekas tik viegli un aizraujoši, un tad es varētu stāstīt savām draudzenēm, ka reiz esmu vadījusi īstu automobili!