nopaka|, aizstūma bezpalīdzīgo zvēriņu malā, izvilka no ūdens un apsēdināja krastā — slapju, slābanu nelaimes čupiņu.
Kaut cik viņu apslaucījis un izspaidījis no kažoka lieko slapjumu, Žurks norīkoja:
— Nu, tagad saņemies, veco zēn! Laid rikšiem gar upi pa strūdzinieku taciņu turp un atpaka], cik ātri vien spēj, kamēr mugura sausa un pašam silti! Es pa tam ieniršu pēc ciemakukuļu groza.
Tā nu Kurmis, slapjš no ārpuses un iekšēji apkaunots, sadrūmis rikšoja pa taciņu, līdz kažoks metās jau sauss. 2urks ielēca atkal ūdenī, atstūma laivu, apgrieza to un izvilka krastā; tad dzīvnieks pamazām izzvejoja savas mantas, kas peldēja prom pa straumi, un visbeidzot ienira pēc ciemakukuļu groza un sekmīgi izkūlās ar to sausumā.
Kad viss no jauna bija sagatavots braukšanai, Kurmis izvārdzis, nomākts ieņēma savu vietu uz soliņa pakaļgalā un, kad viņi atīrās no krasta, ierunājās klusā, aizlūzušā balsī:
— Zurciņ, manu labo draudziņ! Man tiešām kauns par savu muļķīgo, nepiedienīgo rīcību! Vēl tagad sirds saraujas sāpēs, iedomājoties vien, ka es varēju aizlaist postā tik brīnišķīgu ciemakukuļu grozu! Es nudien esmu bijis īsts ēzelis, tagad es to zinu. Vai tu varētu šoreiz man to piedot un aizmirst, lai viss būtu atkal pa vecam?
— Kāda runa, ak tu tētīt! — Zurks, gaiši smaidīdams, teica. — Kas gan ir tāda sīciņa pamērcēšanās Ūdensžurkam? Es tak caurām dienām vairāk pa ūdeni nekā uz sauszemes. Nelauzi vairs par to galvu! Apsvērsim, lūk, ko! Man šķiet, ja tā padomā, tev būtu labāk apmesties pie manis un padzīvot kādu laiciņu. Viss vienkārši, protams, bez ērtībām, ne jau kā Krupja mājā, ne tuvu ne … bet tur jau tu neesi bijis; lai nu kā, pie manis tu jutīsies apmierināts. Un es iemācīšu tevi peldēt un airēt, un drīz vien ūdenī tu būsi tikpat veikls kā jebkurš no mums.
Žurka vārdi Kurmi tā aizkustināja, ka dzīvnieks nezināja, ko atbildēt; ar ķepas virspusi viņš tikai norausa pāris asaru. Bet Zurks bija smalkjūtīgi pagriezis galvu sānis, un drīz vien Kurmis atguvās un spēja pat sulīgi aizbāzt muti divām dumbrvistiņām, kas aizrautīgi ķiķināja, zobodamās par viņa apskādēto ārieni.
Kad viņi pārradās mājās, Zurks sakurināja viesistabas kamīnu gaišās liesmās un iespieda draugu klubkrēslā iepretī ugunij, sameklēja arī viņam rītasvārkus un šļūkātās un teica viņam upjustāstus, līdz pienāca vakariņu
laiks. Tie bija satraucoši stāsti tādam pazemē mītošam dzīvniekam, kāds ir Kurmis, — stāsti par aizsprostiem, pēkšņiem plūdiem un šaudīgām līdakām, par tvaikoņiem, kas izmētā cietas, nesagraužamas pudeles … vismaz pudeles patiešām tika mestas, un tās krita no tvaikoņiem, tātad laikam jau tvaikoņi tās izmētāja; un par zivju gārņiem — cik smalki tie sev izvēlas sarunu biedrus; un par piedzīvojumiem notekgrāvjos un naktszvejā kopā ar Ūdru vai pārgājienos pa tīrumiem kopā ar Apsi.
Vakariņas pagāja ļoti jautri, tikai drīz pēc tam Kurmis samiegojās un rūpīgais namatēvs pavadīja viņu augšā pa kāpnēm un ierādīja viņam pašu labāko guļamistabu; tur Kurmis lika tūdaļ galvu uz spilvena, pilns miera un labsajūtas, zinādams, ka jaunatrastā māsa Upe visu nakti čalos tepat aiz loga.
No rūpēm un raizēm brīvajam dzīvniekam šī bija tikai pirmā no daudzām līdzīgām dienām, katra nākamā tapa garāka, interesantāka, cēlās un auga līdzi vasaras plaukumam. Viņš iemācījās peldēt un airēt un iepazina tekošo upes ūdeņu priekus, un, pielicis ausi pie niedres stiebra, brīžam spēja uztvert kādu mazumiņu no tā, ko, pa niedrēm staigādams, bez aprimas čukstēja vējš.
II. PLAŠAIS LIELCEĻŠ
— Žurciņ, — kādā saulainā vasaras rītā Kurmis negaidot ieteicās, — vai es drīkstētu tev ko lūgt?
Žurks tupēja upes krastā un dziedāja dziesmiņu. Viņš tikko pats bija to sacerējis, tādēļ dziesma zvēriņam ļoti gāja pie sirds un viņš nemaz nevarēja pienācīgi uzklau
sīt ne Kurmi, ne ari kādu citu. Jau agrā rītā kopā ar savām draudzenēm pīlēm Zurks bija krietni izpeldējies upē. Un, kad pīles pēc sava paraduma pēkšņi nostājās ūdenī ar galvu uz leju, asti gaisā, zvēriņš ienira un kutināja tām kaklu — bužināja draudzenēm apakš zoda (ja putniem tāds vispār ir) —, līdz pīles bija spiestas ar steigu izraut galvu virspusē un pēkšķēdamas, dusmodamās purināja saboztas spalvas Zurkam turpat pie degungala, tāpēc ka nemaz nav iespējams kārtīgi izsacīt savas domas, ja galva ir zem ūdens. Galu galā viņas zvēriņam silti lika pie sirds, lai vācas prom un ķeras pats pie savām darīšanām un ļauj šīm kārtot savējās. Un tā Ūdensžurks aizvācās — izkāpa krastā sauļoties un sacerēja par savām draudzenēm dziesmiņu, ko tā arī nosauca:
PĪĻU DZIESMIŅA
Pa visu līci pīles slīd, Cauri niedrēm peld, Pēkšķ un meklē. Galvas lejup, Astes gaisā celt!
Astes šādas, astes tādas, Pleznas kuļas, ūdens jūk. Knābji dzeltētie zem ūdens Strādā, meklē, lūk!
Zemūdens dūņu mākoņos, Kur sārtas raudas slīd, Te mūsu pārtikas kambari Vēsā tumsībā mīt.
Lai katrs dara, kā viņam tīk! Lai dara, kā tīk!
Mums — galvām lejup, astēm gaisā — Nirt šobrīd!
Augstu debesīs čurkstes Brēc un šaudās, vakars vai rīts. Mēs — astēm gaisā, galvām lejup — Nirstam! Un tūlīt!
— Nezinu, Žurk, — Kurmis piesardzīgi bilda, — nevarētu sacīt, ka šī dziesmiņa mani pārāk aizkustinātu. — Pats viņš nebija dzejnieks un nemaz arī nebaidījās, ka citi to uzzinās; Kurmis bija atklātas dabas zēns.
— Arī pīles to augstu nevērtē! — Zurks uzjautrināts atbildēja. — Viņas teic: «Kādēļ gan ļaudīm neļaut darīt to, kas viņiem patīk, — kad patīk un kā patīk? Un kādēļ dažam labam vajag tupēt uz krasta un visulaik izteikt piezīmes, sacerēt pantiņus, aplūrēt un apjokot citus? Cik tas muļķīgi!» Tā, lūk, spriež pīles.