Šoferis par tādu ierosinājumu sāka tik sirsnīgi smieties, ka džentlmenis apjautājās, kas noticis. Saņēmis atbildi, viņš, Krupim par lielu prieku, iesaucās:
— Bravo, kundze! Jūsu drosme man patīk! Atļaujiet viņai pamēģināt, šofer, un skatieties pats līdzi! Neko ļaunu viņa neizdarīs.
Krupis nepacietīgs ierausās šofera sēdeklī, satvēra ar ķepām stūres ratu, mākslotā padevībā noklausījās visas pamācības un izkustināja auto no vietas; viņš vadīja to sākumā ļoti lēni un uzmanīgi, jo bija nolēmis būt piesardzīgs.
Džentlmeņi aizmugurē sasita plaukstas un aplaudēja, Krupis dzirdēja viņus sakām:
— Cik labi viņai tas izdodas! Fantastiski — veļastan- tiņa pirmoreiz pie stūres un tik brīnišķīgi māk vadft automašīnu!
Krupis sāka braukt mazliet ātrāk, tad vēl ātrāk, vēl … Viņš dzirdēja džentlmeņus brīdinoši iesaucamies:
— Uzmanīgi, veļastantiņ!
Tas Krupi saniknoja, viņš vairs nespēja valdīties. Šoferis dzīrās iejaukties, bet Krupis viņu ar elkoni atgrūda atpakaļ sēdeklī un piespieda gāzi līdz galam. Gan vēja brāzma, kas ietriecās sejā, gan motora rēciens, kas pie- dūca ausis, gan vieglais palēciens, ar kādu mašīna rāvās uz priekšu, — tas viss galīgi apdullināja dzīvnieka karsto galvu.
— Veļastantiņa, ak tā gan! — viņš kā neprātīgs iekliedzās. — Ho-ho-ho! Es esmu Krupis, autolaupītājs, cietumbēglis, tas pats Krupis, kas allaž aizmūk un pazūd! Sēdiet mierā, un jūs ieraudzīsiet, kas ir īstena autobraukšana, jo tagad jūs esat visuslavenā, visizveicīgākā un pilnīgi bezbailīgā Krupja rokās!
Ar šausmīgu brēcienu visa kompānija trūkās kājās un gāzās dzīvniekam virsū.
— Grābiet to ciet! — viņi kliedza. — Turiet to Krupi, trako dzīvnieku, kas nozaga mūsu auto! Sasiet viņu,
saslēgt važas un prom uz tuvāko policijas iecirkni! Nost ar šausmīgo, bīstamo Krupi!
Te tev nu bija! Par to vajadzēja padomāt agrāk, būt piesardzīgākiem un atcerēties, ka vispirms ir kaut kā jāaptur mašīna, tikai tad var izspēlēt šitādus pigorus! Ar stūres puspagriezienu Krupis iztrieca auto cauri zemajam dzīvžogam, kas stiepās gar ceļa malu. Sekoja milzu palē- ciens, varens grūdiens, un automobiļa riteņi jau kūlās pa zirgu dīķa staignajiem dubļiem.
Krupis manīja,ka spējš sviediens ar slaidu loku paceļ viņu gaisā kā vieglu bezdelīgu. Sī kustība likās tīkama, un dzīvnieks jau sāka domāt — varbūt lidojums turpināsies tik ilgi, līdz viņam izaugs spārni un viņš pārvērtīsies par Krupjaputnu, — bet tad ar mīkstu būkšķienu nogāzās uz muguras biezā, leknā pļavas zālē. Pietrūcies sēdu, viņš ieraudzīja dīķī automobili, tas bija gandrīz nogrimis; abi džentlmeņi un šoferis, savu garo svārku stērbelēs pīdamies, bezpalīdzīgi spirinājās pa ūdens virsu.
Dzīvnieks veikli uzlēca kājās un, cik tik jaudas, laidās prom; viņš lauzās cauri dzīvžogiem, lēca pāri grāvjiem, smagi skrēja pa labības tīrumiem, līdz aizkrita elpa un viņš pagura un pārgāja uz lēniem soļiem. Mazliet atguvis dvašu un spēju sakarīgi domāt, Krupis sajūsmā iespurdzās, tad sāka skaļi smieties un beidzot smējās, vēderu turēdams, kamēr no smiešanās galīgi zaudēja spēkus un bija spiests apsēsties turpat pie dzīvžoga.
— Ho, ho, ho! — viņš smējās asarām acīs, par sevi priecādamies. — Tas tik ir Krupis! Tas pats Krupis, kurš vienmēr tiek sveikā cauri! Kurš ieblēdījās pie viņiem mašīnā? Kurš izmanījās tikt priekšējā sēdeklī, lai paelpotu svaigu gaisu? Kurš pārliecināja viņus, ka mācēs vadīt automobili? Un kurš salidināja viņus zirgu dīķī un pats aizlaidās lapās, skaisti uzspurgdams gaisā un atstādams šitos nenovīdīgos aunapieres, smalkos autotūristus peramies pa dūņām, kur arī ir viņu īstā vieta? Nu, Krupis, protams! Gudrais, varenais un krietnais Krupis!
Tad viņam atkal uznaca dziedama reize, un viņš rava vaļā spalgā balsī:
— Auto aiziet — pup-pup-pup! — Pa lielceļu kā jupis! Kas gan to dīķī iestūrē? Tas meistarpuika Krupis!
Ak, kas es par gudrinieku! Tik gudrs, tik gudrs, tik varen gu …
Neliels troksnis kaut kur aizmugurē lika satrūkties un pagriezt galvu. Ak šausmas! Ak tu posts un negals!
Šoferis savās ādas getrās un divi liela auguma policisti skrēja šurp, ko jaudāja, pār labības tīrumu.
Nabaga dzīvnieks uztrūkās no zemes un ņēma kājas pār pleciem, sirdij kūleņiem kūleņojot.
— Ak manu dieviņ, — viņš dvesa, — kāds es esmu ēzelis! Kāds uzpūtīgs un nepiesardzīgs ēzelis! Un atkal izlielījos! Un atkal dziedāju, klaigāju! Sēdēju un dzesināju muti! Ak dieviņ! Vai manu dieviņ! Va-ī dieviņ!
Krupis paskatījās atpakaļ un pārbijies ieraudzīja, ka vajātāji viņu panāks. Dzīvnieks gan šausmīgi joza, taču visulaik šķielēja atpakaļ un redzēja, ka tie trīs neatlaidīgi tuvojas. Viņš centās, cik spēja, bet krupis ir tukls dzīvnieks, kājas tam īsas, un naidnieki jau bija klāt. Bēg-
lis jau dzirdēja viņu soļus tepat aiz muguras. Nevērodams vairs, kur drāžas, viņš mežonīgi, akli rāvās uz priekšu, šķielēdams pār plecu uz saviem priekā starojošiem ienaidniekiem, kad piepeši zeme apakš kājām pazuda un — plunkš! — dzīvnieks iegāzās līdz ausīm dziļos, tekošos ūdeņos, kas rāva līdzi ar tādu spēku, ka pretī turēties nebija iespējams, un tikai tad viņš saprata, ka, akli un izmisīgi skriedams, ir iedrāzies taisni upē!
Dzīvnieks iznira virspusē, ķērās pie niedrēm un meldriem, taču straume rāva tik stipri, ka tie izšļuka no ķepām.
— Au … — nabaga Krupis izelsa, — lai es jebkad vēl zagtu auto … Lai jebkad dziedātu kaut vienu lielīgu dziesmu! … — Viņš nogāja zem ūdens, tad uzkūlās atkal augšā — aizrijies un bez elpas; pēc brīža viņš pamanīja iepretī krastā turpat virs galvas prāvu, tumšu alu, un, kad straume viņu nesa tai garām, dzīvnieks izšāva no ūdens ķepu, iekrampējās alas krantī un nelaidās vaļā. Tad pamazītēm un ar milzu piepūli viņš tiktāl izvilkās no ūdens, lai atspiestos ar elkoņiem uz krants; tā bēglis elsdams un pūzdams karājās tur kādu brīdi, galīgi paguris. Un, kamēr viņš tā elsa un kamēr viņš tā pūta, lūkodamies tumšajā alā sev pretī, sīka, spoža guntiņa uzdzirkstīja un noplaiksnījās alas dziļumā, tuvodamās Krupim. Un, kamēr tā tuvojās, tai apkārt pakāpeniski izauga purniņš, tik mīļš un tik pazīstams. Brūngana, maza seja ar ūsiņām. Nopietns, ieapaļš ģīmītis ar glītām austiņām un zīdainu spalvu. Tas bija Ūdensžurks!