XI. «TAM ASARAS KĀ PĒRKONLIETUS LIJA»
Zurks pasvieda glīto, brūngano ķepiņu, cieši nogrāba Krupi aiz skausta, tad ar lielu spēku cēla un vilka, un smagais, piemirkušais dzīvnieks lēnītēm, bet droši pārvēlās pāri alas apmalei un nostājās beidzot priekštelpā sveiks un vesels, gan, jāatzīst, dūņām un zālēm aplipis, un ūdens straumēm vien tecēja tam no drēbēm, tomēr laimīgs un pacilāts garā, tāds pats kā agrākos laikos, jo atkal reiz bija drauga mājā, triki un slapstīšanās beigusies, pārģērbšanos, izlikšanos un viltību varēja likt pie malas — tas viss bija viņa kārtas necienīgi un turklāt prasīja tik milzīgas pūles.
— Ak, Zurciņ! — Krupis iesaucās. — Es esmu izgājis caur tādu elli, kopš pēdējoreiz redzējāmies, ka tu to nevari pat iedomāties! Kādas vajāšanas, kādas ciešanas, un tās visas es panesu kā patiesi dižciltīgs dzīvnieks! Tad pārģērbšanās un bēguļošana, slapstīšanās un izlikšanās, un tas viss tik smalki izdomāts un nostrādāts, ka … Būt cietumā — un izsprukt laukā, nu protams! Tikt iemestam kanālā — un izpeldēt krastā! Nolaupīt zirgu — un pārdot par baltu naudu! Apvest visus ap stūri un likt, lai visi danco pēc tavas stabules! E-ek! Es gan esmu slīpēts Krupis, bez kļūdām un vainām! Un ko tu domā, kāds bija mans beidzamais varoņdarbs? Pag, vienu mirklīti, es tūlīt izstāstīšu …
— Krupi, — Zurks nopietni un stingri sacīja, — tūlīt kāp augšā un novelc šitos apskretušos katūna kankarus, kas agrāk droši vien piederējuši kādai veļassievai, notīries kārtīgi un apvelc kādu no maniem uzvalkiem, lai, nonācis lejā, izskatītos atkal pēc džentlmeņa, ja tu to vēl spēj, jo tik notašķītu, noskrandušu apšaubāma izskata tipu es nudien pirmo reizi redzu! Beidz plātīties un runāt pretī un ej! Aprunāsimies vēlāk!
Sākumā Krupis gribēja viņu pārtraukt, atcirst ko pretī — gana jau bija cietis ieslodzījumā, ka citi izrīko,
un te viss atkal sākas no gala, padomā tikai, žurka tāds, nekas vairāk! Tomēr, ieraudzījis savu atveidu spogulī virs drēbju pakaramā — novazāta melna aube, pavedinoši nošķiebušies uz vienas acs, — viņš aprāvās un paklausīgi, pazemīgi devās pa kāpnēm uz Žurka ģērbistabu. Tur dzīvnieks pamatīgi nomazgājās, sakārtojās, apmainīja drēbes un ilgi stāvēja spoguļa priekšā, lepni un tīk- smīgi aplūkodams sevi un brīnīdamies, kādi gan nožēlojami muļķi bijuši visi tie, kas jel vienu mirkli varējuši noturēt viņu par veļassievu!
Kad Krupis atkal nokāpa lejā, pusdienas bija galdā, un dzīvnieks jutās bezgala priecīgs, tās ieraugot, jo šķita krietni pūlējies, daudz ko pārdzīvojis un paveicis kopš tā laika, kad čigāns viņu bija pabarojis ar karaliskajām brokastīm. Pie galda viņš izstāstīja Zurkam visus savus piedzīvojumus, jo plaši pakavēdamies galvenokārt pie paša atjautības, prāta spējām kritiskos brīžos un mākas ar viltu izkļūt no sarežģītām situācijām, un iznāca gandrīz tā, ka nekādu bēdu un likstu nemaz nav bijis, vieni vienīgi jautri piedzīvojumi. Bet, jo ilgāk viņš runāja un dižojās, jo Ūdensžurks vērtās drūmāks un klusāks.
Kad stāstītājs bija izrunājis sausu muti, brīdi valdīja klusums. Tad Ūdensžurks teica:
— Tā nu ir, Krupīt, man negribas tevi sāpināt, jo tu jau tāpat esi daudz pārcietis; bet vai tu patiesi neredzi, ka pats sevi padari par pēdējo ēzeli? Tu taču nevari noliegt, ka paša vainas dēļ tevi piemeklējušas visas šīs nelaimes — rokudzelži, bada ciešana, vajāšanas, izsmiekls un pazemojumi —, kuru dēļ tev tika laupīta normāla dzīve, — un kaut kāda baržassieva vēl apkaunojoši ņem un iemet tevi kanālā! Par ko te būtu jāpriecājas? Par ko jāuzjautrinās? Un tas viss tikai tādēļ, ka tev vajag iet un zagt automašīnu! Pats zini, ka no mašīnām tev nekad nav bijis nekā cita kā vienas vienīgas nepatikšanas, sākot ar brīdi, kad tu kādu no tām pirmoreiz ieraudzīji. Bet, ja tev tā patīk, ka automašīnas padara tevi traku — un tā notiek, tiklīdz tu tiec pie stūres, — tad kāpēc tev tās
jāzog? Lauz savus kaulus un paliec par kropli, ja tas tik aizraujoši, pārmaiņas pēc nodzīvojies līdz pēdējam kreklam — bet kālabad jātop par cietumnieku? Kad tu reiz nāksi pie prāta, padomāsi par saviem draugiem, lai tiem nebūtu no tevis jākaunas? Tev varbūt liekas — man ir liels prieks dzirdēt, piemēram, citus dzīvniekus izsakāmies, kad gadās iet garām: redz, kur aizkāpj tas Zurks, kas draudzējas ar karātavputniem? …
Te nu parādījās Krupja dvēseles jaukākā iezīme — pēc dabas viņš bija gaužām labsirdīgs dzīvnieks un nekad neņēma ļaunā morāles sprediķi, ko tam nolasa viņa īstenie draugi. Un, pat ļoti aizrāvies ar kaut ko, viņš spēja saskatīt arī lietas otru pusi. Un tādēļ, lai gan pa to brīdi, kamēr 2urks tik nopietni runāja, Krupim lauzās no krūtīm dumpīgi iebildumi: «Bet tas taču bija lieliski! Trakoti lieliski!» — un brīžam izspruka savādas apspiestas skaņas, kas atgādināja tādu kā iespurgšanos vai nošņākša- nos, kāda rodas, atverot minerālūdens pudeli, — kolīdz Zurks bija beidzis, dzīvnieks grūti nopūtās un dziļā padevībā gaiši teica: