— Pilnīgi pareizi, Zurciņ! Cik tu allaž labs un prātīgs! Nav vārdam vietas, es esmu uzpūtīgs ēzelis, nule to redzu pavisam skaidri; bet no šī brīža es atkal būšu kārtīgs Krupis un vairāk tā nedarīšu! Un, kas attiecas uz
automašīnām, tad es nemaz vairs tik ļoti nekāroju pēc tām — kopš tā brīža, kad iegāzos šinī te tavā upē. Jā, jā, kamēr karājos tur pie alas ieejas, cīnīdamies pēc elpas, man iešāvās prātā kāda doma, patiesi spoža ideja, tā saistīta ar motorlaivām … Nu, neņem to tik stipri pie sirds, veco zēn, nelec kājās un negāz krēslus, tā vēl tikai ideja… un tagad nerunāsim vairs par to! Iedzersim kafiju, uzvilksim dūmu un papļāpāsim vienā mierā, un tad es lēnā garā aizkāpšu uz Krupjapili, pārģērbšos pats savās drānās un ievadīšu visu atkal vecajās sliedēs. Piedzīvojumi man ir līdz kaklam. Turpmāk tikai mierpilnu, rāmu, cienījamu dzīvi, paniekojoties pa saviem īpašumiem, skatoties, kā tos palielināt, un laiku pa laikam pieliekot roku Krupjapils dārza izdaiļošanā. Tāpat vienmēr varēs pasniegt mazas pusdienas draugiem, kas atnāks pie manis ciemos, un es atkal turēšu poniju pajūgu, ar ko izvizināties pa lauku gatvēm — gluži kā vecajos, labajos laikos, pirms mani pārņēma šitas nemiers un es nespēju vairs nosēdēt uz vietas.
— Un aizkāpsi lēnā garā uz Krupjapili? — pagalam satraukts un pārsteigts 2urks iesaucās. — Vai tu pats apzinies, ko runā? Tu gribi sacīt, ka neko neesi dzirdējis?
— Ko neesmu dzirdējis? — Krupis jautāja nobālēdams. — Kas par lietu, Zurciņ? Saki drīzāk! Man nevajag nekādu žēlošanu! Ko es neesmu dzirdējis?
— Tu domā stāstīt pasakas, — Zurks iekliedzās, uz- triekdams pa galdu ar mazo dūrīti, — ka neko neesi dzirdējis par zebiekstēm un sermuļiem …
— Ko, par tiem no Mūžameža? — iesaucās Krupis, un viņam sāka stipri trīcēt ķepas. — Nē, neviena vārda! Ko viņi pastrādājuši?
— …un kā tie atnāca un ieņēma Krupjapili? — Zurks nobeidza jautājumu.
Krupis saduga ar elkoņiem uz galda, iespieda galvu plaukstās, un acīs dzīvniekam sariesās divas lielas asaras, pārvēlās pār plakstiem un nopilēja uz galda: pakš! pakš!
— Pastāsti, Zurciņ, — pēc brīža viņš nomurmināja,
— pastāsti man visu! Pats Jaunākais nu ir pāri. Es atkal esmu īsts dzīvnieks un spēšu to izturēt!
— Kad tev gadījās … tās nepatikšanas … — Zurks lēnām, bet uzsvērti iesāka, — tas ir, kad tu … uz laiku pazudi no sabiedrības … to autolikstu dēļ, kā pats saproti …
Krupis tikai pamāja ar galvu.
— … par to šeit, dabiski, tika pulka spriests un runāts, — Zurks turpināja, — ne vien upeskrastā, bet arī Mūžamežā. Vieni bija tavā pusē, citi tevi nosodīja — kā jau parasti. Upmalieši tevi aizstāvēja, sacīdami, ka pret tevi ir nekrietni izturējušies un ka mūsu zemē šodien tiesu un taisnību nav kur meklēt. Turpretim mūžamež- nieki sarunāja briesmu lietas: tu esot dabūjis, ko pelnījis, un reizi par visām reizēm tādām izdarībām bijis jāpieliek punkts. Viņi tapa ļoti nekaunīgi, staigāja apkārt baumodami, ka nu gan ar tevi esot cauri! Tevi šaipusē vairs neredzēšot — nekad un nemūžam!
Krupis klusēdams atkal pamāja.
— Tādi jau tie sīkie plēsoņas ir, — Zurks turpināja.
— Bet Kurmis ar Āpsi nepadevās, stingri palika pie sava — ka tu drīz vien kaut kā pārnāksi mājās. Viņi nevarēja pasacīt, kā tas varētu notikt… bet — kaut kā! …
Krupis atslējās krēslā taisnāk un tikko manāmi pasmīkņāja.
— Abi dzīvnieki minēja gadījumus no vēstures, — Zurks stāstīja tālāk, — paskaidroja, ka vēl nekad nav redzēti tādi soda likumi, kas varētu pastāvēt pretī tavai nekaunībai un spējām iedvest pret sevi uzticību, ja turklāt vēl svaru kausos met resnu naudas zutni. Tad viņi pārcēlās uz Krupjapili ar visām mantām, dzīvoja tur, gulēja, vēdināja telpas, lai viss būtu kārtībā, kad tu atgriezīsies. Protams, ne viens, ne otrs nenojauta, kas viņus gaida, lai gan mūžamežniekus allaž turēja aizdomās. Te nu esam nonākuši pie pašas sāpīgākās, traģiskākās vietas
visā šinī stāstā. Reiz tumšā naktī — tā bija aplam akla nakts, vējš auroja, lietus gāzās kā traks — salasās vesels bars zebiekstu, visi nobruņojušies līdz zobiem, un pielavās pa gatvi līdz pašam lievenim. Vienlaikus pārdrošu sesku nodaļa tuvojas caur sakņu dārzu, ieņem sētas pagalmu un pils darba telpas; un sermuļu rota, uzbrukdama nelielās apakšvienībās un nesastapdama pretestību, sagrābj savās rokās tukšo ziemas dārzu un biljarda istabu, kā ari verandas stiklotās durvis, kas iziet uz zālienu. Kur-
mis ar Apsi sēž istabā pie kamīna un mierīgi tērzē, neko ļaunu nenojauzdami, — jo tā bija tāda nakts, kad neviens dzīvnieks nelien laukā no sava mitekļa, — te piepeši atsitas durvis un pa galvu pa kaklu no visām pusēm sabrūk iekšā šie asinskārīgie neģēļi! Abi dzīvnieki kāvušies pretī kā nelabie, tikai kāds no tā labums? Viņiem nav bijis ieroču, pārsteigti nesagatavojušies, un ko var izdarīt divatā pret simtiem? Iebrucēji drausmīgi apstrādājuši abus ar milnām, nabaga uzticamos zvērus, iztriekuši lietū un aukstumā, noliedami vai melnus lamu straumēm un nepelnītiem apvainojumiem.
Te biezādainajam Krupim paspruka sīks, nicīgs smiekliņš, bet viņš mirklī saņēmās un centās izlikties pavisam nopietns.
— Un kopš tā laika Mūžameža bandīti saimnieko Krupjapilī, — Zurks stāstīja tālāk, — un uzvedas vienkārši briesmīgi. Viņi vāļājas pa gultām vai līdz pusdienai, brokasto, kad ienāk prātā, un tur valda tāda nekārtība (man ir ziņas par to), ka bail skatīties! Iebrucēji aprij tavus pārtikas krājumus, izlok dzērienus, piedevām vēl ņirgājas par tevi, dzied piedauzīgas kuplejas par … par cietumniekiem, tiesnešiem un policistiem, sacer pretīgus, aizskarošus pantiņus, kuros nav ne mazākā humora, un stāsta pārtikas piegādātājiem un jebkuram svešam cilvēkam, ka esot ieradušies Krupjapilī, lai paliktu tur uz visiem laikiem.