— Ak tā gan! — Krupis uzlēca kājās un pagrāba milnu. — To mēs vēl redzēsim!
— Tas ir veltīgi, Krupi! — Zurks nokliedza viņam pakaļ. — Nāc atpakaļ, tu tikai iekulsies nelaimē!
Bet Krupis jau bija laukā pa durvīm, nekas viņu nespēja atturēt. Dzīvnieks steidzās prom pa ceļu ar milnu pār plecu, saniknots, sevī lādēdamies, līdz priekšā parādījās Krupjapils vārti; tad piepeši no aizžoga iznira lunkans, dzeltenīgs sesks ar šauteni rokās.
— Kas nāk? — sesks asi uzbļāva.
— Kas tās par muļķībām! — Krupis iekliedzās spējā niknumā. — Kā jūs ar mani runājat? Lieniet ārā tūlīt, citādi es …
Sesks neteica ne vārda, tikai piemeta plinti pie pleca. Glābdamies Krupis nokrita garšļaukus uz ceļa, un — blauks! dzing! — lode aizsvilpa pār galvu.
Pārbiedētais Krupis uztrūkās kājās un metās prom pa galvu pa kaklu; skriedams viņš vēl dzirdēja sesku skaļi smejamies, un šiem smiekliem pievienojās citi sīki, pretīgi
smiekliņi, augdami un vērsdamies plašumā.
Krupis sašļucis atgriezās pie Ūdensžurka un izstāstīja viņam visu, kas noticis.
— Un ko es tev sacīju? — Zurks teica. — Tas ir veltīgi! Viņiem izlikti sargposteņi, un viņi visi ir apbruņoti. Vajadzēs vien pagaidīt.
Krupis tomēr nebija ar mieru tā uzreiz padoties. Viņš iekāpa laivā un aizīrās pa upi, domādams tikt savās mājās no otras puses, kur pils dārzs nolaidās līdz pašai ūdensmalai.
Kad bijusī mītne pavērās skatam, Krupis, uz airiem atspiedies, vērīgi iztaustīja ar acīm apkārtni. Nekur nevienas dzīvas dvēseles, miers un klusums. Viņš varēja labi redzēt visu nama fasādi, ko apmirdzēja vakara saule; uz jumta kores pa divi, trīs tupēja baloži; apakšā pletās dārzs ar puķu košajām krāsām, upes atteka, kura veda uz laivu šķūni, pāri tai koka tiltiņš — viss dusēja rāmā mierā un pamestībā un, likās, gaidīja viņu pārnākam. Vispirms jāieņem laivu šķūnis, Krupis domāja.
Lēni viņš ieslīdēja attekā, bija pabraucis jau turpat zem tiltiņa, kad — blāks! — prāvs akmens, lidodams no augšas, trāpīja laivā un iztriecās cauri tās dibenam. Laiva piesmēlās, nogrima, un Krupis attapās līdz kaklam ūdenī. Viņš pameta skatu augšup — tur divi sermuļi, pārkāru- šies pār tiltiņa margām, lielā tīksmībā viņu vēroja.
— Nākamreiz, Krupīt, tev taisni uz galvas! — tie smēja.
Noskaities dzīvnieks peldēja uz krastu, bet sermuļi tikām smējās un smējās, viens skaļāk par otru, neģēļi tādi!
Krupis kājām pievārēja nogurdinošo atpakaļceļu un vēlreiz stāstīja savus bēdīgos piedzīvojumus Ūdens- žurkam.
— Nu ko es tev sacīju, ko? — Zurks pārskaities kliedza. — Tad redz, kāds viņš labiņais! Tu sajēdz, ko esi pastrādājis? Izputināt laivu, kas man tik ļoti patika, to tu māki, jā gan! Un galīgi sabojāt skaisto uzvalku, ko es tev aizlienēju! Tiešām, Krupi, tu esi pats neciešamākais dzīvnieks! Brīnums, ka tev vispār vēl ir kāds draugs!
Beidzot Krupis arī pats saprata, cik muļķīgi un aplam izrīkojies. Dzīvnieks atzina, ka ir maldījies, bijis ietiepīgs aunapiere, un no visas sirds lūdza piedošanu par postā aizlaisto laivu un uzvalku. Beidzot viņš sacīja ar to jauko atklātību, kas allaž atbruņoja kritiski noskaņotos draugus un lika tiem nostāties viņa pusē:
— Zurciņ! Es saprotu, es esmu bijis cietpaurains, stūrgalvīgs Krupis! Bet no šīs dienas, tici man, būšu padevīgs, pieticīgs un it neko nesākšu bez tavas laipnas atļaujas un pilnīgas piekrišanas!
— Ja vien tiešām tā būtu, — jau nomierinājies, sacīja labsirdīgais Ūdensžurks, — tad es tev ieteiktu sēsties pie galda, jo ir vēls, un paēst vakariņas, ko tūlīt pasniegs; un turpmāk tev jābūt ļoti pacietīgam. Jo es esmu pārliecināts, ka mēs neko nevaram darīt, iekams neesam tikušies ar Kurmi un Āpsi un noklausījušies viņu
pēdējos jaunumus, noturējuši apspriedi un dzirdējuši abu mūsu draugu domas šinī smagajā jautājumā.
— Ak jā, nu, protams, ar Kurmi un Āpsi! — Krupis gaisīgi atsaucās. — Kā sviežas abiem jaukajiem zēniem? Es biju viņus gluži piemirsis.
— Sen bija laiks apvaicāties! — Zurks pārmetoši teica, — Tikmēr, kamēr tu triecies apkārt ar dārgiem automobiļiem, lepni aulekšoji ar tīrasiņu zirgiem, izēdies treknas brokastis un vispār izdzīvojies kā niere pa taukiem, abi nabaga uzticīgie zvēri visu laiku bija zem klajas debess: lai diena vai nakts, lietus vai vēji, iztikdami ārkārtīgi smagos apstākļos, viņi novēroja tavu namu, apstaigāja tavas robežas, neatlaidīgi sekoja sermuļu un zebiekstu izdarībām, gudrodami un kaldami plānus, kā dabūt atpakaļ tavus īpašumus. Tu, Krupi, nemaz neesi pelnījis tik uzticamus un krietnus draugus, jā, tas ir tiesa! Kādreiz varbūt, kad būs jau par vēlu, tev iesmelgsies sirdī, ka neesi mācējis novērtēt draugus, kādi tev bijuši. ..
— Es saprotu, kāds nepateicīgs zvēralops es esmu! — Krupis elsoja, liedams rūgtas asaras. — Es iešu un sameklēšu viņus tur, klajā laukā, drēgnajā nakts tumsā, dalīšos visos grūtumos un pierādīšu, ka .. . Paga, klusu! Tiešām, es dzirdēju nošķindam šķīvjus uz paplātes! Vakariņas beidzot ir galdā, urrā! Nāc, Zurciņ!
Zurks atcerējās, ka nabaga Krupis taču krietnu laiku sabijis kroņa maizē, tāpēc viņam daudz kas piedodams. Zurks tūlīt devās viņam līdzi pie galda un viesmīlīgi mudināja dzīvnieku pamatīgi ieturēties, lai jo drīzāk atgūtu nesenās badošanās laikā nokavēto.
Kolīdz viņi bija piecēlušies no vakariņām un apsēdušies atkal klubkrēslos, pie durvīm kāds smagi pieklauvēja.