Krupis sarāvās, taču Zurks, noslēpumaini pamājis, devās tūliņ pie durvīm, atvēra tās, un — paskat! — ienāca misters Āpsis.
Jau no izskata vien bija redzams, ka viņš vairākas naktis pārlaidis ārpus mājas bez jebkādām ērtībām: tupeles nobristas dubļainas, pats apskretis un sapinkājies — lai gan viņš vispār nebija diez kāds smalkmanis, šis misters Āpsis, arī labākos laikos ne. Svinīgā nopietnībā lielais dzīvnieks piegāja pie Krupja, paspieda tam ķepu un sacīja:
— Apsveicu tevi ar mājās pārnākšanu! Ak vai! Ko es pateicu? Mājās, nu tiešām! Gaužām bēdīga pārnākšana, nelaimīgais Krupi!
Tad viņš uzgrieza Krupim muguru, apsēdās pie galda, pievilkdams tuvāk krēslu, un nogrieza no atdzisušā pīrāga sev pamatīgu gabalu.
Krupis gluži vai satrūkās no šādas drūmas apsveicināšanās, bet Zurks viņam pačukstēja:
— Neņem vērā! Neliecies ne zinis un neko viņam tagad nejautā! Kad vēders tukšs, Āpsis vienmēr ir īdzīgs un parupjš; pēc pusstundas viņš būs gluži cits dzīvnieks.
Tā viņi sēdēja klusēdami, līdz piepeši atskanēja vēl viens klauvējiens, šoreiz daudz vieglāks. Pamājis Krupim, Zurks devās pie durvīm un ielaida Kurmi, gaužām novēlušos un netīru, kažoks pilns ar salmiem un sienazālēm.
— Urrā! Vecais puika Krupis! — Kurmis starodams iesaucās. — Ak tad mājās gan, kas par joku! — Viņš uzdancoja ap Krupja krēslu. — Mums ne sapņos nerādījās, ka tu varētu tik drīz pārrasties! Tu taču laikam būsi izbēdzis — tu apķērīgais, viltīgais, gudrais Krupi!
Zurks uztraucies parāva Kurmi aiz elkoņa, bet bija par vēlu. Krupis jau dīžājās piepūties, krūtis izriezis.
— Gudrs? Nē, nē, kur nu! — viņš iesaucās. — Pēc dažu manu draugu domām, es esmu gandrīz vai pamuļķis! Es tikai ņemu un izbēgu no visdrūmākā Anglijas cietuma, lūk, tā! Es sagrābju vilcienu un aizlaižos ar to lapās, lūk, tā! Es pārģērbjos svešās drēbēs un apvedu ap stūri it visus, lūk, tā! Bet nē, es esmu dumjš kā zābaks, tā gan! Es izstāstīšu tev, Kurmīt, pāris, trīs sīkus piedzīvojumus, tad tu varēsi spriest pats!
— Labi, labi, — Kurmis piekrita, virzīdamies tuvāk vakariņu galdam, — tu varbūt pastāsti, kamēr es ēdu. Kopš brokastīm ne kripatiņu neesmu mutē ņēmis. Ak vai, ak vai! — Viņš apsēdās un uzkrāva sev uz šķīvja krietnu porciju aukstas liellopu gaļas un marinētu dārzeņu.
Krupis piepūties, ieplestām kājām nostājās kamīna priekšā uz paklāja, iegrūda roku bikšu kabatā un izrāva pilnu sauju ar sudraba sīknaudu.
— Paskat, kas tas! — viņš iekliedzās, rādīdams naudu. — Piecu minūšu darbiņš! Nav nemaz tik slikti, vai ne? Un ko tu domā, Kurmīt, kā es to dabūju gatavu? Pārdevu zirgu! Tā, lūk, tās lietas tiek darītas!
— Izstāsti man to, Krupīt! — Kurmis iedegās.
— Krupi! Apklusti, lūdzu! — sacīja Ūdensžurks.
— Un tu, Kurmi, nekūdi viņu, labi zini, kas viņš par vīru! Labāk izstāsti pats, lūdzu, tikai īsi un aši, kā tur ir ar Krupjapili un ko vislabāk tagad būtu darīt, kad nu Krupis beidzot ir mājās.
— Stāvoklis ir tik smags, cik vien smags var būt, — Kurmis atrūca. — Un kas būtu darāms … Lai mani jods parauj, ja es to zinātu! Abi ar Āpsi esam izložņājušies riņķī un apkārt gan dienā, gan naktī, un katrreiz viens un tas pats: visur izlikti sargposteņi, un visur tev pretī izslienas šauteņu stobri, akmeņi lido pāri galvai, un allaž kāds ir sardzē, un, tikko viņi mūs pamana, ņirdz tā kā traki! To man ir visgrūtāk panest!
— Jā, sarežģīta situācija, — domās nogrimis, Zurks atbildēja. — Tomēr, man šķiet, es pamazām apjaušu, kas Krupim būtu jādara. Es jums teikšu, viņam vaja …
— Nē, tā vis ne! — ar pilnu muti iesaucās Kurmis.
— Nepavisam ne tā! Tu neko neesi sapratis! Zini, kas viņam būtu jādara, — viņam vajadz …
— Nu nē, to es vienalga nedarīšu! — aizskarts iekliedzās Krupis. — Es nepieļaušu, ka mani komandē! Tā ir mana māja, par ko jūs te runājat, un es skaidri zinu, kas man jādara, un es to varu pasacīt. Es iešu un …
Tālāk viņi runāja visi trīs reizē, spiedza un ķērca, cik spēka; sacēlās briesmīgs troksnis, bet tad jezgai cauri izlauzās vēsa, nosvērta balss:
— Klusāk, jūs tur!
Un viņi uzreiz palika mēmi.
Tas bija misters Āpsis. Notiesājis pīrāgu, lielais dzīvnieks bija pagriezies krēslā atpakaļ un bargi uz viņiem lūkojās. Pārliecinājies, ka piesaistījis mazo dzīvnieku uzmanību un ka visi nu gaida, ko viņš sacīs, Āpsis aiz-« griezās atkal pie galda un pasniedzās pēc siera rituļa. Un bijāšana, kādu iedvesa šā izcilā dzīvnieka augstais sabiedriskais stāvoklis, bija tik liela, ka neatskanēja vairs neviens vārds, iekams viņš nebija beidzis mieloties un notraucis no ceļgaliem ēdiena drupatas. Krupis gan briesmīgi dīžājās, taču Zurks viņu stingri nodrūkstīja.
Sakārtojies Āpsis piecēlās no krēsla un, dziļās pārdomās iegrimis, nostājās iepretim kamīnam. Beidzot viņš pārtrauca klusumu.
— Krupi! — Āpsis bargi sacīja. — Tu nepaklausīgais, tiepīgais sīkais radījum! Vai tev nav kauns pašam par sevi? Kā tev šķiet, ko teiktu tavs tēvs, mans vecais draugs, ja viņš šovakar te būtu un uzzinātu par visām tavām izdarībām?
Krupis, kas tobrīd bija atlaidies uz dīvāna un sacēlis kājas gaisā, apmetās uz mutes un žēli ieraudājās.
— Nu, nekas, nekas, — Āpsis jau pieļāvīgāk turpināja. — Neņem nu pie sirds! Neraudi! Kas bijis, tas izbijis, sāksim tagad jaunu un citādu dzīvi! Tas, ko pastāstīja Kurmis, ir tīra patiesība. Sermuļi izlikti visapkārt par sargiem, un viņi ir vismodrākie sargi pasaulē. Nav nemaz ko domāt, ka mēs varētu iet uzbrukumā. Viņi ir pārāk stipri salīdzinājumā ar mums.
— Tad viss pagalam! — Krupis raudāja, iespiedis seju dīvāna spilventiņā. — Jāiet un jāpiesakās tik zaldātos, un nekad man vairs neredzēt savu mīļo, jauko Krupjapili!