Maltīte bija vienkārša, bet sātīga: žāvēta gaļa ar cūku pupām un makaronu pudiņš. Kad viņi bija kārtīgi paēduši, Āpsis atlaidās mīkstā krēslā, sacīdams:
— Nu tā, mūsu šīvakara operācija ir sagatavota, tomēr būs vēla nakts, iekams tiksim ar visu galā, tālab nenāktu par ļaunu brītiņu nosnausties, kamēr vēl laiks. — Un, pārklājis pār acīm kabatlakatiņu, lielais dzīvnieks drīz vien jau šņākoja.
Uzbudināts un apsviedīgs Zurks tūlīt atsāka savus sagatavošanās darbus, skraidīja starp četrām bruņurīku kaudzītēm, murminādams:
— Te siksna Zurkam, te siksna Kurmim, te siksna Krupim, te siksna Āpsim! — Tā zvēriņš apvārdoja katru jaunatnesto uzkabes priekšmetu, un šķita, tiem nekad nebūs gala; Kurmis tādēļ paņēma zem rokas Krupi, izgāja ar viņu ārā, svaigā gaisā, iespieda draugu pītajā dārza krēslā un lika izstāstīt visus piedzīvojumus no sākuma līdz galam; un Krupim to tikai vajadzēja! Kurmis bija lielisks klausītājs, un, kad stāstījumu nekas nepārtrauca un neviens nejaucās starpā ar kritiskām piezīmēm, tad tikai īsti varēja izvērsties. Un tiešām, lielākoties viss, ko dzīvnieks pavēstīja, piederēja pie tīriem medniekstās- tiem, kad runātājs iztēlojas, «kā būt bijis, ja es to būt iedomājies uzreiz, nevis pēc desmit minūtēm!». Tādi allaž ir paši labākie, paši krāšņākie piedzīvojumi; un kādēļ gan tie nevarētu būt mūsu īstie pieredzējumi un nevis tie visai pelēcīgie notikumi, kas patiesi atgadījušies?
XII. ODISEJA ATGRIESANAS
Metās jau krēsla, kad Ūdensžurks, noslēpumains un pacilāts, sasauca viņus viesistabā, nostādīja katru pie savas ieroču kaudzītes un sāka apbruņot šīvakara operācijai. Zvēriņš to darīja ļoti pamatīgi un ar vislielāko stingrību, un gatavošanās ievilkās krietnu laiku. Vispirms te bija siksnas, ko ikvienam apjozt ap vidu, tad nāca zobens, kas jāpiekar sānos pie jostas, un otrā pusē līdzsvara labad jāaizbāž duncis. Tad nāca pāris pistoļu, policistu
Odisejs — sengrieķu mitoloģijā Itakas valdnieks, drošsirdīgs, gudrs un viltīgs karotājs. Atgriežoties no Trojas kara, ilgi maldās gan ar plostu, gan ar kuģi pa Vidusjūru; kad viņš beidzot pārrodas mājās, viņam tās vēl jāatkaro no ienaidniekiem.
gumijas nūjiņa, vairāki pāri rokudzelžu, daži marles rituļi un plāksteri, blašķe ar dzeramo un sviestmaižu kārbiņa. Āpsis labsirdīgi smējās un jokojās:
— Lieliski, Zurciņ! Lai tā būtu — tev par prieku un mums par svētību! Bet visu, kas man būs darāms, es paveikšu ar šito te milnu.
Zurks tikai atteica:
— Āpsīt, lūdzu! Jūs gan zināt, man būtu gaužām sāpīgi ap sirdi, ja vēlāk jūs man pārmestu, ka tas, lūk, bijis aizmirsts un tas . ..
Kad viss bija pienācīgi sagatavots, Āpsis vienā ķepā paņēma aptumšojamu lākturi, otrā satvēra savu lielo milnu un teica:
— Nu, tad visi aiz manis! Kurmi, tu pirmais, uz tevi es varu paļauties, nākamais Zurks, beigās — Krupis. Un pielūko man, Krupīt, nedrīkst pļāpāt bez apstājas, kā tu esi paradis! Ja nē, iesi mājās kā likts!
Krupis ļoti baidījās, ka tikai viņu neatstāj mājās, tādēļ ieņēma norādīto vietu pašās beigās bez mazākās kurnēšanas, un dzīvnieki devās ceļā. Āpsis veda viņus kādu gabaliņu gar upmalu, tad piepeši pārmetās pār krasta kranti un ielēca alā turpat virs ūdens līmeņa. Kurmis un Zurks klusēdami viņam sekoja, ielēca alas mutē taisni tāpat kā Āpsis, bet, kad pienāca Krupja kārta, viņš, protams, paslīdēja un iebrēkdamies ar skaļu plunk
šķi ievēlās upē. Draugi viņu izrāva no ūdens, lielā steigā noberza sausu, izgrieza drēbes, atkal apģērba, nomierināja un palīdzēja piecelties kājās; tomēr Āpsis bija saskaities ne pa jokam un piedraudēja: ja Krupis vēlreiz izrādīsies tāds mūlāps, nekas cits neatliks, būs jāiet mājās!
Tā nu viņi beidzot bija slepenajā ejā, un Krupjapils atkarošanas operācija patiešām sākās!
Ala bija drēgna, tumša, šaura un zema, un nabaga Krupim uzmācās drebuļi, pa daļai aiz šausmām no tā, kas viņu gaida, pa daļai tāpēc, ka viņš bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Lākturis līpinājās kaut tur tālu gājiena galvgalā, tumsā dzīvnieks pamazām sāka atpalikt. Tad viņš izdzirda 2urka brīdinošo saucienu: — Nāc taču, Krupi! — un dzīvnieku sagrāba šausmas, ka viņš varētu palikt viens šinī tumsā, un viņš tā rāvās uz priekšu, ka notrieca gar zemi Žurku, tas krizdams — Kurmi un Kurmis — Āpsi, un brīdi viss gāja juku jukām. Āpsim šķita — kāds uzbrūk no mugurpuses; ar milnu vai dunci te nebija kur atvēzēties, viņš izrāva pistoli un tik tikko neietrieca Krupim lodi ribās. Kad lielais dzīvnieks aptvēra, kas īstenībā noticis, viņš pārskaitās līdz pēdējam un teica:
— Nu gan tam apnicīgajam Krupim jāiet mājās!
Krupis apspiesti ieraudājās, un abi pārējie zvēriņi apsolīja, ka uzņemas atbildību par draugu un ka turpmāk viņš uzvedīsies labi; galu galā Āpsis nomierinājās un virtene kustējās tālāk, tikai Zurks nu gāja pēdējais un ar ķepu cieši turēja Krupi aiz pleca.
Tā viņi taustīdamies, stumdīdamies līda uz priekšu — ausis saspicētas, ķepa uz pistoles —, līdz vienubrīd Āpsis ierunājās:
— Nu jau mums tā kā vajadzētu būt apakš Krupjapils. •
Tad piepeši viņu ausis aizsniedza apslāpēta, neskaidra murdoņa — tā varēja būt gan tālu priekšā, gan tepat kaut kur tuvumā —, it kā liels dzīvnieku bars klaigātu,
ālētos, mīdītos pa grīdu un sistu ar dūrēm pa galdiem. Krupi atkal pārņēma šausmas, bet Āpsis tikai mierīgā garā piezīmēja: