— Skat, kā zebiekstes uzdzīvo!
Ala tagad slīpi cēlās augšup; paspraukušies vēl gabaliņu, viņi no jauna izdzirdēja troksni, šoreiz jau gluži skaidri un tepat virs galvas: «Džimlai-rūdi, džimlai-rūdi, džimlai-rūdi, rallalā!» Sīkas pekas mīdījās pa grīdu, tankšķēja glāzes, un mazas dūrītes ducināja pa galdiem.
— Ak, kas par priekiem! — Āpsis noteica un mudināja: — Lienam nu tālāk!
Viņi steidzās uz priekšu, kamēr atdūrās strupceļā; nu dzīvnieki atradās zem lūkas, pa kuru varēja izlīst no alas pieliekamajā.
Banketu zālē patlaban gāja vaļā varens jandāliņš, un viņi varēja būt gandrīz pilnīgi droši, ka augšā neviens viņus nedzirdēs.
Āpsis teica:
— Nāk nu klāt, zēni, visi kā viens!
Viņi četratā atspieda kumbrus pret lūkas vāku un atcēla to vaļā. Uzvilkuši cits citu augšā, dzīvnieki nu stāvēja pieliekamajā; tikai vienas vienīgas durvis tos šķīra no banketu zāles, kur dzīroja ienaidnieki.
Izlienot no pazemes ejas, troksnis burtiski apdullināja. Pēc brīža tomēr, gavilēm un galda rībināšanai pakāpeniski norimstot, varēja izšķirt kādu balsi, tā sacīja:
— Nu tā, es negribu ilgāk aizkavēt jūsu uzmanību … — (briesmīgi aplausi) — bet, pirms no jauna apsēžos šinī krēslā … — (gaviļu un piekrišanas saucieni) — man būtu jāsaka daži vārdi par mūsu mīļo namatēvu misteru Krupi. Mēs visi pazīstam Krupi! — (Smieklu rēcieni.) — Mūsu labo, kautrīgo, godīgo Kru- pīti! — (Sajūsmas spiedzieni un brēcieni.)
— Laidiet, es viņam parādīšu! — Krupis izspieda, zobus griezdams.
— Stāvi mierā! Vēl brītiņu! — ar pūlēm viņu atturēdams, sacīja Āpsis. — Visiem būt gataviem!
— …Atļaujiet man, — tā pati balss turpināja, — nodziedāt jums mazu dziesmiņu, ko pats esmu sacerējis par godu Krupim … —(Ilgstoši aplausi.)
Tad zebiekstu virsaitis — jo tas bija viņš — iesāka augstā, spiedzīgā balsī:
— Krupīts lēca jautru danci, Raibi brunči mugurā …
Āpsis saslejas, abam ķepam sažmiedza milnu, nozib- snīja ar acīm un iekliedzās:
— Tā stunda ir situsi! Aiz manis! Urrā!
Durvis atsprāga visā platumā.
Ak manu dieniņ!
Kāda spiedzoņa, brēcoņa, kliedzoņa, ķērcoņa uzvēlās līdz zāles griestiem!
Nu tikai pārbiedētie zebiekstes kā jukuši slēpsies zem galdiem, lēks ārā pa logiem! Nu tikai seski kā traki muks iekšā kamīnā, bezcerīgi sprauksies un skrāpēsies augšup pa dūmvadu! Bet galdi gāzās, un krēsli krita, stikls un porcelāns šķīda drumslās pret grīdu tai panikas un izmisuma brīdī, kad četri varoņi, bezgala nokaitināti, sabruka iekšā banketu zālē! Spēkavīrs Āpsis saboztām ūsām — briesmīgā milna svelpdama šķēla gaisu; Kurmis, nežēlīgs un melns kā velns, nūju vēzēdams un šaušalīgu kaujas saucienu kliegdams: — Kur-r-r ir-r-r! Kur-r-r ir-r-r! — Ūdensžurks, pārdrošs un apņēmīgs, ar visu laiku un visu marku ieročiem aiz jostas; visbeidzot Krupis, no niknuma un aizvainotās pašcieņas uzpūties divtik lielāks nekā parasti, metās uz priekšu milzu lēcieniem, izgrūzdams šausminošus: — Kva-kva! Kva-kva! — naidniekiem no tiem asinis stinga dzīslās!
— Es jums gan rādīšu «Krupīts lēca jautru danci»! — viņš kvakšķi- nāja. — Nu es jums uzdancošu! — Un dzīvnieks metās taisni uz pašu zebiekstu virsaiti.
Viņi bija tikai četri, bet panikas pārņemtajiem zebiekstēm šķita, ka visa zāle ir pilna ar briesmīgiem nezvēriem — pelēkiem, melniem, brūnganiem, dzelteniem — un visi tie žvidzina, vicina baigas milnas; un zebiekstes joza un lēca spiegdami, brēkdami gan šurpu, gan
turpu, ārā pa logiem un dūmvadu — kur vien varēja glābties no nesaudzīgajām milnām!
Kauja drīz bija galā. Četri draugi slaidiem lēcieniem drāzās pa zāli no viena gala līdz otram, uzžvidzinot katram naidnieka paurim, kas uznira redzeslokā, un piecās minūtēs telpa bija kā izslaucīta. Tikai caur izsistajiem logiem no dārza puses vēl ieskanējās bēgošo zebiekstu attālie brēcieni; uz grīdas palika apkrituši kāds ducis vai vairāk ienaidnieku, un Kurmis veikli darbojās, uzlikdams tiem rokudzelžus. Piekusis pēc smagā darba, Āpsis atspiedās uz milnas un noslaucīja savu godavīra pieri.
— Kurmīt, — viņš teica, — tu esi krietns zēns! Izskrien tagad ārā un paskaties, ko tie tavi sargi, tie sermuļi, dara! Man domāt, pateicoties tev, mums ar viņiem šovakar vairs nevajadzēs nodarboties!
Kurmis tūliņ izlēca pa logu un nozuda, un abiem pārējiem zvēriņiem Āpsis lika piecelt apgāztos galdus, uzlasīt no lauskām nažus, dakšiņas, veselos šķīvjus un glāzes un paskatīties, vai tur nesanāktu kaut kas vakariņām.
— Gribētos, vai zin, kaut ko uzlikt uz zoba, — viņš savā parupjā valodā sacīja, kā jau allaž. — Kusties nu, Krupi, veicīgāk! Mēs atkarojām tev veselu pili, bet tu mums nenoslieksi pat tik daudz kā maizes_garozu!
Krupis bija diezgan sāpīgi aizskarts: Āpsis neuzslavēja viņu, tikai Kurmi, nepateica, cik viņš krietns zēns un cik pamatīgi nupat kāvies, jo dzīvnieks jutās gaužām apmierināts ar sevi, it īpaši viņam patika atcerēties, kā bija uzklupis zebiekstu virsaitim un ar vienu pašu nūjas belzienu piespiedis to mukt pāri galdam. Tomēr Krupis, tāpat arī Ūdensžurks sāka rosīgi darboties, un drīz vien dzīvnieki atrada stikla trauciņu ar gvajāvu želeju, aukstu cāļa cepeti, tikpat kā neskartu mēli, nedaudz putukrējuma tortes un jūras vēžu salātus krietnā vairumā; pieliekamajā viņi uzgāja grozu ar frančmaizēm, kā arī sieru, sviestu, selerijas — cik tik sirds vēlas! Viņi taisījās jau
sēsties pie galda, kad pa logu, klusi sevī smiedamies, ierausās Kurmis; viņš stiepa veselu klēpi šauteņu.
— Nu viss ir cauri, — viņš stāstīja. — Cik nu es varēju noskaidrot, tad, tiklīdz no banketu zāles atskanējis grautiņa troksnis, spiedzieni un brēcieni, daži no sermuļiem, kuri jau tā bijuši stipri uzbudināti un nervozi, nometuši uzreiz plintes un devuši kājām ziņu; citi palikuši vēl brītiņu savās vietās, bet, kad parādījušies bēgošie zebiekstes, sargiem iešāvies prātā, ka tā ir nodevība, un viņi metušies zebiekstēm ceļā, saķērušies ar viņiem tuvcīņā, lauzušies un locījušies, apstrādādami cits citu ar dūrēm un veldamies kūleņu kūleņiem, līdz saripojuši lielākā daļa no krasta upē. Tā vai citādi, bet no viņiem vairs nav ne vēsts, un es savācu viņu šautenes. Tas nu ir kārtībā!