— Kāds brašs un slavējams dzīvnieks! — Āpsis uzteica, pilnu muti ēzdams cāli ar torti. — Tikai viena lietiņa vēl, Kurmīt, ko tev gribētos palūgt, pirms tu sēdies kopā ar mums pie vakariņām; es tevi neapgrūtinātu nekādā gadījumā, ja nebūtu pārliecināts, ka uz tevi var paļauties un viss būs izdarīts gods godam; un es vēlētos, lai tā varētu sacīt par katru dzīvnieku, ko es pazīstu! Es būtu sūtījis Žurku, bet viņš ir dzejnieks .. . Kurmīt, vajadzētu paņemt šos te zēnus, kas vāļājas uz grīdas, uzkāpt augšstāvā un likt, lai viņi iztīra, uzkopj un sakārto guļamistabas, visu, kā nākas. Skaties, lai kārtīgi izslauka pagultes, uzklāj tīrus palagus, pārvelk spilvendrānas un atloka segas stūri ar virspalagu, tu zini, kā tam jābūt; un lai katrā istabā būtu karsts ūdens krūzē, tīri dvieļi un svaigi ziepju gabaliņi. Pēc tam uzdod ikvienam no šiem zēniem kādu reizi pa dibenu, ja patīk, un izmet viņus pa sētas durvīm, un varu derēt, ka šie zebiekstes mums acīs vairs nerādīsies! Un tad nāc šurp, nomēģināsi šo te auksto mēli, īsts gardums! Es esmu ļoti apmierināts ar tevi, Kurmīt!
Labsirdīgais Kurmis paķēra milnu, nostādīja gūstekņus rindā, deva komandu: — Soļos, marš! — un aizveda visu nodaļu uz augšstāvu. Pēc kāda laika viņš atgriezās
un smaidīdams teica, ka visas guļamistabas ir sakartotas, tīras, spīd un laistās.
— Un iekaustīt viņus nemaz nebija vajadzības, — Kurmis piemetināja. — Kopumā ņemot, es domāju, šim- vakaram viņi jau gana dabūjuši pa ādu, un, kad mēs tā sirsnīgi aprunājāmies, zebiekstes pilnīgi piekrita man un apsolījās mani nekad vairs neaiztikt. Gūstekņi ļoti lūdza piedošanu par notikušo, tā esot zebiekstu virsaiša un sermuļu vaina, un, ja vien varētu kaut ko izdarīt mūsu labā, lai atlīdzinātu zaudējumus, viņi esot gatavi pakalpot jebkurā laikā, tikai padodiet ziņu … Es nolauzu katram gabalu frančmaizes un izlaidu zēnus pa sētas durvīm, un viņi pazuda kā nebijuši.
Tad Kurmis pievilka krēslu pie galda un uzklupa aukstajai mēlei; un Krupis, pārvarējis savu skaudību kā jau daždien īsts džentlmenis, sirsnīgi teica:
— Liels paldies, mīļo Kurmīt, par visām, visām šīvakara pūlēm un rūpēm, bet jo sevišķi par gudro, attapīgo šārīta gājienu!
Āpsim tas gauži gāja pie sirds, un viņš sacīja:
— Te nu atkal runā mans vecais, brašais Krupis!
Tā dzīvnieki gandarīti un labā omā paēda vakariņas un drīz vien likās uz auss tīriem palagiem klātajās gultās, juzdamies droši senatnīgajā Krupja mājā, kas bija atkarota ar neredzētu drošsirdību, ģeniālu stratēģiju un tai atbilstošu milnu vicināšanu.
Otrā rītā, kā allaž stipri aizgulējies, Krupis nokāpa uz brokastīm nepiedodami vēlu; uz galda bija ne mazums olu čaumalu, dažas grauzdētas maizes šķēlītes, aukstas un sīkstas kā āda, pustukša kafijkanna un vēl šādi tādi nieki; tas nu nekādi nespēja uzlabot garastāvokli, it īpaši, ja tā notika viņa paša mājā. Caur verandas stiklotajām durvīm no ēdamistabas varēja redzēt Kurmi un Žurku — zvēriņi sēdēja pītajos krēslos mauriņā, acīmredzot viens otram kaut ko jautru stāstīdami, jo abi skanīgi smējās un spirinājās pa gaisu ar īsajām kājelēm. Āpsis bija tepat mīkstajā atzveltnī, dziji iegrimis rīta laikrakstos; Krupim ienākot, viņš tikai pacēla acis un pamāja. Bet šo vīru Krupis pazina pārāk labi, tāpēc apsēdās un iekoda, kas bija atlicis, pie sevis klusībā domādams — gan viņš šiem dzīvniekiem atspēlēsies, agrāk vai vēlāk. Kad Krupis bija tikpat kā beidzis brokastot, Āpsis paskatījās uz viņu un diezgan strupi piezīmēja:
— Man ļoti žēl, Krupīt, bet šorīt tev smagi darbi stāv priekšā. Redzi, mums patiešām vajadzētu tūlīt sarīkot īstu banketu un atzīmēt šo gadījumu. Tur nu tev jāprotas, neko darīt, tāds ir likums.
— Nu jā, skaidrs, — Krupis labprāt piekrita. — Ja tāds likums, tad jārīko. Tikai kāda velna pēc tas jums vajadzīgs uzreiz, no rīta, to es nevaru saprast! Bet jūs jau zināt, es vis nedzīvoju savam paša priekam, bet vienīgi tālab, lai uzklausītu un censtos piepildīt manu draugu vēlmes, — tā, vai ne, mans cienījamais vecais Āpsi?
— Neizliecies dumjāks, nekā tu patiesībā esi! — Āpsis pikti atbildēja. — Un nešķied spurgalas kafijas tasē, kad runā, kas tā par uzvedību! Sarīkojumam, protams, jānotiek vakarā, arī es tā domāju, bet ielūgumi jāuzraksta un jāaizsūta nekavējoties, un tas ir jādara tev. Ej un tūlīt pat sēdies pie rakstāmgalda, tur ir vesela kaudze vēstuļpapīra ar ziliem un zeltītiem burtiem iespiestu vārdu «Krupjapils» lapas augšējā stūrī… Uzraksti ielu- gumus visiem mūsu draugiem; ja tu veicīgi ķersies klat,
mes tos paspēsim nosūtīt vel priekšpusdiena. Es arī nesēdēšu, rokas klēpī salicis, es sarīkošu pašu banketu.
— Kā? — Krupis apjucis iesaucās. — Man būs jātup istabā un jāsacer tik daudzas draņķa vēstules tik jaukā rītā kā patlaban, kad es gribēju apstaigāt savus īpašumus, izrīkot ļaudis, visu nokārtot un padzīvoties sev par prieku? Nekā nebij! Vai es jucis, vai? Ejiet jūs visi.. . Nē, pag, pag! Katrā ziņā, mīļo Āpsīt! Kas gan ir mani prieki un ērtības salīdzinājumā ar citu vēlmēm? Ja jūs tā gribat — lai tā būtu! Ejiet, Āpsīt, sāciet rīkot banketu, kā pats to atzīstat par labu, un vēlāk varat pievienoties tur ārā mūsu mazajiem draugiem viņu nevainīgajā līksmībā, nebēdādams nenieka ne par mani pašu, ne par maniem pienākumiem un rūpestiem… Es nolieku šo saulaino rītu uz pienākuma un draudzības altāra!