— Un tā tas ir, tā ir! — Kurmis no visas sirds piekrita.
— Nē, tā nav! — Zurks sašutis iekliedzās.
— Nu labi, nav tā, nav! — Kurmis mierināja draugu. — Bet man gribējās tev lūgt — vai tu nevarētu paņemt mani līdzi ciemos pie Krupja? Tik daudz esmu dzirdējis par viņu, tik ļoti gribētos ar šo dzīvnieku iepazīties!
— Vai dieniņ, kāpēc gan ne? — Zurks labsirdīgi atsaucās, trūkās tūlīt kājās un uz visu dienu izmeta dzejošanu no galvas. — Sadabū laivu, tūliņ mēs turp aizbrauksim. Ej kad iedams, pie Krupja tu vienmēr būsi īstajā laikā. Agri no rīta vai vēlu vakarā — viņš allaž ir puika uz goda! Vienmēr jaukā noskaņojumā un vienmēr priecīgs, tevi redzot, un allaž apbēdināts, kad tu dodies projām!
— Viņam tiešām jābūt jaukam dzīvniekam, — Kurmis piekrita, kāpdams laivā un ķerdamies pie airiem, kamēr Ūdensžurks ērti atlaidās pakaļgalā.
— Krupis neapšaubāmi ir pats labākais dzīvnieks! — atsaucās Ūdensžurks. — Tik vienkāršs, tik sirsnīgs, tik atsaucīgs! Varbūt viņš nav sevišķi gudrs — mēs visi jau
nevaram būt ģēniji —, un, iespējams, viņš ir gan plātīgs, gan iedomīgs. Bet Krupim nudien piemīt dažas lieliskas īpašības!
Izgriežoties no upes līkuma, skatam pavērās senatnīga, cēla sarkanu ķieģeļu ēka ar labi koptu zālienu līdz pašai ūdens malai.
— Tā ir Krupjapils, — Zurks teica. — Un atteka pa kreisi, kur izlikts uzraksts «Privātīpašums. Izkāpt malā aizliegts!», — tā ved uz laivu novietni, mēs ari savu laivu tur atstāsim. Zirgu staļļi ir tālāk, pa labi. Tā, lūk, kas redzama taisni pretī, ir banketu zāle, jā, vēl veco laiku stilā. Krupis, zini, ir diezgan bagāts, un šī patiešām ir viena no skaistākajām mājām mūsu apvidū .. . taču mēs nekad to nesakām, Krupim dzirdot.
Viņi aizslīdēja pa atteku, un, kad nonāca plašā laivu šķūņa ēnā, Kurmis ievilka airus. Te viņi ieraudzīja daudzas lieliskas laivas — tās stāvēja, paceltas steķos vai uzvilktas augšup pa slīpni, bet nevienas nebija ūdenī, un laivu novietne likās tāda kā pamesta.
Žurks aplaida acis apkārt.
— Skaidrs, — viņš secināja, — ar laivošanu ir cauri. Apnicis, lieta darīta. Es gribētu zināt, kāda uts viņam tagad būs iekodusi. Kāp malā, ejam ciemos! Drīz mēs to uzzināsim.
Viņi izkāpa krastā un pār spilgtiem ziediem rotāto zālienu aizgāja meklēt Krupi; gluži negaidot dzīvnieki pamanīja to dziļās pārdomās iegrimušu sēžam pītā dārza krēslā ar milzīgi lielu karti pār visu klēpi.
— Urrā-ā! — nācējus pamanījis, viņš iekliedzās un pielēca kājās. — Tas tik ir vareni! — Krupis dedzīgi spieda abiem ķepu, nemaz negaidīdams, lai viņu iepazīstina ar Kurmi. — Cik jauki no jūsu puses! — viņš turpināja, dancodams ciemiņiem apkārt. — Es nupat, nupat, Zurciņ, taisījos sūtīt pēc tevis laivu ar stingru piekodinājumu, lai tevi sameklē un reizi par visām reizēm atved šurp, vienalga, ar ko tu aizņemts. Man vajag tevi kā ēst… tas ir, jūs abus divus. Tā, ko varu jums piedāvāt? Nāciet iekšā un uzkodiet! Jūs pat nespējat iedomāties, kāda tā laime, ka iegriezāties pie manis!
— Atvilksim, Krupīt, mazlietiņ elpu, — Zurks teica un veikli iemetās mīkstajā atzveltnī; Kurmis atlaidās blakuskrēslā, neaizmirsdams pasacīt dažus pieklājības vārdus par Krupja «burvīgo mītni».
— Visskaistākā māja šīs upes krastos! — Krupis skaļi piekrita. — Vispār visskaistākā, — viņš nespēja noturēties nepiebildis.
Zurks piebikstīja Kurmim ar elkoni. Nelaimīgā kārtā Krupis to pamanīja un nosarka. Brīdi valdīja nepatīkams klusums, tad Krupim izlauzās skaļi smiekli.
— Tas nekas, Zurciņ! — viņš sacīja. — Tu jau zini, es citādi nemāku. Bet māja nebūt nav no sliktākajām, vai ne? Un tev jau, zināms, arī tā patīk. Bet ķeramies nu pie
lietas! Pavisam nopietni. Jūs esat tieši īstie dzīvnieki, kuri man pašlaik vajadzīgi. Jūs nāksiet man palīgos. Tas ir šausmīgi svarīgi!
— Runa, cik noprotams, ir par airēšanu, — Zurks tēloja vientiesi. — Tev jau sokas diezgan labi, tikai tu vēl tā pastiprāk šļakstini ūdeni. Ar uzcītību un krietniem treniņiem varē…
— Airēšana! Pē-e! — Krupis nicīgi iekrita starpā. — Bērnišķīga, muļķīga aizraušanās! Sen esmu metis to pie malas. Visīstākā laika šķiešana, nudien. Dievgod- vārds, sirds man sāp, skatoties uz jums, tādiem prātīgiem puišiem, — cik bezmērķīgi jūs izšķiežat savus spēkus! Bet nu reiz ir gana! Esmu atklājis patieso mērķi, vienīgo īsto aizraušanos! Es domāju tai veltīt visu atlikušo mūžu un varu tikai nožēlot līdz šim nodzīvotos gadus, kas aizlaisti tukšos niekos. Nāc, mīļo Zurciņ, jā, jā, nāciet abi ar savu patīkamo draugu, ja viņš būtu tik laipns, — aiziesim tepat līdz staļļu priekšai, un jūs ieraudzīsiet to, kas jums ir jāierauga!
Tā visi trīs dzīvnieki ar Krupi priekšgalā devās uz zirgu staļļiem; Zurks slāja pats pēdējais, ar skābu ģīmi. Un tur viņi ieraudzīja čigānu kulbu, kas bija izvilkta no ratnīcas pagalmā, — gluži jaunu un spīdīgu, kanārijputniņu dzeltenumā, ar zaļiem rakstiem un sarkaniem riteņiem. /
— Te nu tā ir! — skaļi paziņoja Krupis, ieplezdams kājas un piepūzdamies. — Lūk, īstā dzīve, ko iemieso šāda kulbiņa! Plašie lielceļi, putekļainās šosejas, veselība un dzīvesprieks, zaļās ganības, dzīvžogu rindas un viļņainie pakalnu kumbri! Cilvēku apmetnes, ciemi, pilsētas, lielas un mazas! Šodien te — un rīt jau kur citur! Kustība, pārmaiņas, prieki un satraukumi! Visa plašā pasaule tavā priekšā un horizonts, kas mūžam mainās! Un neaizmirstiet — tā ir vislabākā šāda parauga kulba, kas jebkad uzbūvēta, tajā paredzēts itin viss. Kāpiet iekšā un apskatiet iekārtojumu! Pats esmu to izplānojis, visu es pats!