Āpsis noskatījās uz viņu ar dziļām aizdomām, taču Krupja atklātajā, apskaidrotajā sejā grūti nācās izlasīt kādu zemisku iedomu, kas tik negaidīti būtu mainījusi dzīvnieka izturēšanos. Tā arī neko nesaskatījis, Āpsis izgāja no istabas un devās uz virtuvi, un, kolīdz aiz viņa aizkrita durvis, Krupis steidzīgi sēdās pie rakstīšanas. Brīnišķīga doma bija iešāvusies prātā, kamēr viņš tiepās un atrunājās. Ielūgumus viņš uzrakstīs, jā, jā, un parūpēsies, lai netiktu aizmirsta viņa vadošā loma pils atkarošanas kaujā, lai visi zinātu, kā viņš notriecis gar zemi zebiekstu virsaiti; un viņš ieminēsies par saviem piedzīvojumiem — ak, kāda spožu panākumu virkne tā bija, par to ir vērts pastāstīt! … Jā, un uz tīras lapas viņš uzmetīs kaut ko līdzīgu svinību vakara programmai ar jautriem priekšnesumiem . . . nu, kaut vai, piemēram, tā, kā tas zīmējas viņam galvā:
UZRUNA……………………………………… izpilda KRUPIS
(Vakara gaitā būs vēl citas KRUPJA runas.) RUNA izpilda KRUPIS
Tēmas. Mūsu cietumu sistēma. — Vecās Anglijas ūdensceļi. — Tirgošanās ar zirgiem; kā tos
izdevīgi pārdot. — Privātīpašums; privātīpašuma tiesības; pienākums pret privātīpašumu. — Atpakaļ pie zaļās zemes! — Tipisks Anglijas muižnieks. DZIESMIŅA izpilda KRUPIS
(Paša kompozīcija.) CITAS KOMPOZĪCIJAS …. izpilda KRUPIS (Vakara gaitā tās nodziedās pats… KOMPONISTS.)
Šāda doma Krupim bezgala patika, un viņš strādāja ar lielu neatlaidību, un līdz pusdienai visas vēstules bija uzrakstītas. Tobrīd viņam pateica, ka pie ārdurvīm gaidot kāds sīks un nobridies zebiekstiņš, pazemīgi lūgdams, vai nevarētu būt džentlmeņiem noderīgs. Krupis lepni iznāca pa durvīm un redzēja, ka tas ir viens no vakarvakara gūstekņiem, pagalam goddevīgs un gatavs izpalīdzēt. Krupjapils saimnieks noglāstīja zebiekstu puikam galvu, iespieda ķepās vēstuļu sainīti, piesacīdams jozt labi veikli un iznēsāt ielūgumus pēc iespējas drīzāk; un vakarā, ja vēloties, varot atkal pieskriet, varbūt tad dabūšot šiliņu, bet var gadīties arī, ka ne; tomēr zebiekstiņš jutās patiesi iepriecināts un lielā dedzībā aizskrēja izpildīt uzdevumu.
Kad pārējie dzīvnieki, visu rītu aizvadījuši pie upes, jautri un trokšņaini ieradās uz pusdienām, Kurmis, juzdams sirdsapziņas pārmetumus, bažīgi uzlūkoja Krupi; viņš baidījās, ka draugs būs nomākts un saīdzis. Krupis tomēr bija tik pacilāts un runātīgs, ka Kurmim tas sāka likties aizdomīgi, bet Ūdensžurks un Āpsis apmainījās zīmīgiem skatieniem.
Kolīdz pusdienas bija paēstas, Krupis sabāza ķepas bikšu kabatās un izmeta it kā starp citu: —Nu labi, zēni, pakavējiet paši sev laiku! Ja kaut ko vajag, tad pasūtiet! — un, to teicis, lepnā solī devās uz dārza pusi, kur taisījās apcerēt dažu labu ideju savām topošajām runām, taču Zurks sakampa viņu aiz rokas.
Krupis nojauta — labi nebūs, un par katru cenu gribēja tikt projām, bet, kad Āpsis cieši nogrāba viņu aiz otras rokas, zēnam atausa gaisma, ka spēlīte beigusies. Katrs savā pusē dzīvnieki aizvadīja viņu uz mazo smēķējamo istabu, kurai ieeja bija no priekšnama, aizvēra durvis un apsēdināja krēslā. Tad abi nostājās Krupim pretī; Krupis vērās draugos apvainots un aizdomu pilns.
— Nu tā, Krupīt, — Zurks iesāka, — mums jāparunā par šīvakara banketu, un man ir ļoti žēl, ka tas jādara, bet citādi nevar. Mēs gribam, lai tu saprastu pilnīgi skaidri, ka šoreiz te nebūs nekādu runu un nekādas dziesmiņu dziedāšanas! Pacenties ielāgot to vienkāršo faktu, ka mēs nemaz netaisāmies apspriest ar tevi šo jautājumu — mēs tikai to darām tev zināmu.
Krupis saprata, ka ir iekritis lamatās. Āpsis un Zurks viņam redzēja cauri, visu zināja un bija aizsteigušies priekšā. Skaistais sapnis pagalam .. .
— Vai nevarētu tomēr vienu vienīgu mazu dziesmiņu? — viņš pazemīgi lūdzās.
— Nē, nevienu, pat ne vismazāko dziesmiņu! — Zurks cieti noskaldīja, lai gan sirds viņam asiņoja, skatoties, kā nabaga izmisušajam dzīvniekam ietrīcas lūpa. — Tas nekur neder, Krupīt! Tu taču pats zini, visas tavas dziesmas ir pilnas ar lielību, dižošanos un uzpūtību, un visas tavas runas ir pašslavinošas un … jā, un .. . vulgāri pārspīlētas, un … un …
— … un tukšas, — iesprauda Āpsis, kā parasti bez aplinkiem.
— Tas tevis paša labā, Krupīt, — Zurks turpināja. — Tu saproti, tev jāsāk jauna dzīve, agrāk vai vēlāk, un patlaban, šķiet, ir vienreizējs gadījums, lai to izdarītu, savdabīgs pagrieziena punkts tavā ce|ā. Nedomā tikai, lūdzu, ka, šādi runājot, man nesāp sirds, varbūt vēl vairāk sāp nekā tev …
Krupis sēdēja krietnu bridi, smagu pārdomu nospiests. Beidzot dzīvnieks pacēla galvu; viņa sejā redzēja stipru pārdzīvojumu pēdas.
— Jūs esat uzvarējuši, draugi, — viņš drebošā balsī teica. — Es jau gribēju izlūgties tikai tādu mazumiņu … šovakar vēl beidzamo reizi atvērties un uzplaukt kā ziedam, ļaut sev vaļu un dzirdēt brāzmainos aplausus, kuri nezin kāpēc liek tomēr atmirdzēt manām vislabākajām spējām … lai gan taisnība ir jums, nevis man, jā, es to zinu. No šī brīža būšu pavisam cits Krupis, un jums, draugi, nebūs vairs manis dēļ jāsarkst. Bet… ak dievs, cik briesmīga ir šī pasaule! — Un, piespiedis mutautiņu pie acīm, dzīvnieks izstreipuļoja no istabas.
— Apsīt, — Zurks ierunājās, — es jūtos kā slepkav- nieks. Un kā tev ap sirdi?
— Es to saprotu . .. jā … saprotu, — Āpsis nomākts atbildēja. — Bet mums vajadzēja to izdarīt. Šim krietnajam zēnam taču te jādzīvo, jānostiprina sava vieta sabiedrībā, jāiegūst cieņa un atzinība. Vai tad tev labāk patiktu, ka viņš paliek par ēzeli, ko visādiem seskiem, zebiekstēm izsmiet un apsaukāt?