— Nu, protams, nē, — Zurks teica. — Bet, runājot par zebiekstēm, — mums gaužām palaimējās, ka uzdūrā- mies tam sīkajam puikam, kad viņš tikko bija saņēmis no Krupja ielūgumu sainīti. Jau no tā, ko jūs teicāt, man bija radušās aizdomas, un es ielūkojos dažās vēstulēs; tās bija vienkārši apkaunojošas! Es tās visas paņēmu pie sevis, un godazēns Kurmis patlaban sēž zilajā buduārā un aizpilda vienkāršas, ikdienišķas ielūguma kartītes.
* * *
Tuvojās banketa sākums; atšķīries no pārējiem, Krupis vēl arvien sēdēja savā guļamistabā grūtsirdīgs un domīgs. Atspiedis galvu ķepās, viņš kaut ko ilgi un smagi apsvēra. Seja pamazām noskaidrojās, tanī iegūla viegls smaids un vairs neap- dzisa. Tad dzīvnieks iegrudzinājās bikli un nedroši, beidzot uzslējās kājās, pieslēdza durvis, aizvilka logiem aizkarus, savāca un sakārtoja visus istabā esošos krēslus puslokā, nostājās pats centrā tiem pretī un sāka acīm redzami piepūsties. Tad viņš palocījās, nokrekšķinājās pāris reižu un, ļaudamies iedvesmai, spalgā balsī dziedāja sajūsminātajiem klausītājiem — kurus kā dzīvus redzēja savā priekšā —
KRUPJA PĒDĒJO DZIESMIŅU!
Lūk, Krupis — mājās — nāk! Un bankets jūk un brūk, un visi seski mūk, Un kūtīs mauj un kviec, un staļļos spalgi zviedz, Kad Krupis — mājās — nāk!
Kad Krupis — mājās — nāk, Tad logi lūst un šķīst, un durvis pušu plīst, Un seski lēc un brēc, un zebiekstes tad ģībst, Kad Krupis — mājās — nāk!
Skan — trum-bum! — sist bungas — sāk! Un trompetrīkles dzied, un karavīri iet, Un lielgabali grauj, un autotaures mauj, Kad varons — mājās — nāk!
Lai dzīvo — sveiks! — Urrā!
Un visi pūlī spiedz un pilnā balsī kliedz:
— Lai dzīvo sveiks! Lai slava tam! Lai mūžam — sveiks!
Lai Krupis — sveiks! — Urrā!
Viņš dziedāja, cik skaļi spēja, ļoti izteiksmīgi, no visas sirds un, kad bija beidzis, sāka atkal no gala.
Tad dzīvniekam izlauzās nopūta, gara, gara un smaga, smaga nopūta.
Pēc tam viņš iemērca ķemmi krūzē ar ūdeni, pāršķīra uz celiņa matus, nosukāja nevainojami gludi un spīdīgi abās pusēs un, atslēdzis durvis, mierīgā solī devās lejā pa kāpnēm, lai saņemtu ciemiņus, kuriem — viņš zināja — vajadzēja pulcēties viesistabā.
Krupim parādoties, visi dzīvnieki skaļi iegavilējās, saskrēja apkārt, lai cildinātu viņa drošsirdību, atjautību un izcilās kaujinieka spējas, bet namatēvs tikai kautrīgi smaidīja, murminādams: — Paldies! Nav par koļ — vai pārmaiņas labad: — Ko nu, gluži pretēji! — Ūdrs — viņš stāvēja uz paklāja kamīnpriekšā, aizrautīgu draugu pulciņam jo dedzīgi klāstīdams, kā viņš īsteni būtu rīkojies, ja vien tur būtu bijis, — iekliegdamies metās uz priekšu un aplika Krupim ķepu ap pleciem, cenzdamies viņu aizvilkt goda gājienā apkārt zālei, bet Krupis tikai raisījās vaļā, mīļi un laipni atrunādamies:
— Āpsis, Āpsis bija tas galvenais prāts un darītājs, un Kurmis un Ūdensžurks iznesa uz saviem kamiešiem kaujas smagumu; es tikai turējos ierindā līdzi, nepaveicu patiesībā neko, tikpat kā neko.
Mājas saimnieka negaidītā izturēšanās dzīvniekus acīm redzami pārsteidza un mulsināja, un, iedams no viena ciemiņa pie otra, savas kautrīgās atbildes dāļādams, Krupis juta, ka visi uz viņu noraugās ar patiesu interesi.
Āpsis bija priekšzīmīgi parūpējies par itin visu, un bankets noritēja ar lieliem panākumiem. Straumēm burbuļoja dzīvnieku valodas, dzirkstīja smiekli un zobgalības, bet Krupis, sēdēdams, protams, saimnieka krēslā, visu laiku lūkojās sev priekšā un bārstīja pa labi, pa kreisi jaukas laipnības. Brīžam viņš paslepen uzmeta acis Zurkam un Āpsim un ikreiz redzēja, ka abi zvēri pavērtām mutēm blenž viens otrā, un tas bija Krupim pats
lielākais gandarījums. Kad vakars jau gāja uz beigām, daži jaunākie, spriganākie zvēriņi apstaigāja viesus, sačukstēdamies, ka sarīkojums nav tomēr tik jautrs kā daždien vecajos labajos laikos; un tad atskanēja skaļi klauvējieni pa galdu un tūlīt arī saucieni:
— Kru-pīt! Ru-nu! Gribam — Krupja — runu! Krupīt! Dziesmu! Mistera — Krupja — dziesmu!
Bet Krupis tikai viegli papurināja galvu, atturīgā protestā pacēla ķepu un, uzstājīgi piedāvādams ciemiņiem dažādus gardumus, ievadīdams sarunas par ikdienas raibumiem, nopietni izprašņādams viesus par viņu bērniem, kas vēl nebija tik lieli, lai izietu sabiedrībā, — lika saprast, ka šis svinību vakars aizvadāms stingri vispārpieņemto tradīciju garā.
Patiešām, tas bija gluži cits Krupis!
* * *
Pēc šiem lielajiem notikumiem četri draugi vadīja savu dzīvi, ko tik nežēlīgi bija izjaucis pilsoņkarš, patiesi laimīgi un apmierināti, bez turpmākiem asiem pavērsieniem, dumpjiem un iebrukumiem. Kārtīgi apspriedies ar saviem biedriem, Krupis izvēlējās glītu zelta ķēdīti un pērlēm greznotu medaljonu un nosūtīja šīs rotaslietas cietumuzrauga meitai, pievienojot arī vēstuli, kuru pat Āpsis atzina par smalkjūtīgu un sirsnīgas pateicības pilnu. Arī lokomotīves mašīnists tika tencināts un pienācīgi atalgots par viņa pūlēm un rūpēm. Uz Āpša bargu pieprasījumu — un ne jau bez starpgadījumiem — tika sameklēta pat baržassieva, un piesardzīgā kārtā viņai atlīdzināja zaudētā zirga vērtību, lai gan Krupis ar visām četrām ķepurojās pretī, pastāvot uz to, ka viņš bijis paša likteņa sūtīts, lai pārmācītu tādas resnas tantes ar mūsainām rokām — tantes, kuras nemāk pazīt īstu džentlmeni, kad tas grozās turpat viņām acu priekšā. Nepieciešamā naudas summa, patiesību sakot, nemaz nebija liela, jo čigāna samaksāto cenu vietējie nodokļu inspektori atzina par gluži pareizu.