Bērnam K. Greiema daiļdarbs ir tikpat kā gaiss, ko elpot, kā ūdens, ar ko slāpes remdināt. Nav vajadzīgas ne piebildes, ne paskaidrojumi — ja gaiss ir tik svaigs, ūdens tik dzidrs! Viena paša aizraujoša impulsa mudināts, Kurmis nosviež otu, pamet pusratā visus darbus un pienākumus un aizkūleņo zaļajā pasaulē, nepaguvis pat mēteli uzvilkt mugurā. Viņš satiek Ūdensžurku, abi
dzīvnieki sasveicinās, iepazīstas un tajā pašā mirklī top draugi. Kas gan var būt vēl vienkāršāk, dabiskāk! Un 2urks tūlīt atraisa laiviņu, ieceļ tanī ciemakukuļu grozu, kas pilns ar dažnedažādiem gardumiem, un — aidā! — abi zvēriņi aizbrauc pa upi zaļumos. Un tad nāk ceļojums trijatā ar Krupi viņa jaunajā, skaistajā kulbā, tad baismīgais, gandrīz traģiskais gājiens pa Mūžamežu, pasakainā tikšanās ar Pānu, un kādā no turpmākajām stāsta nodaļām — «Visi lieli ceļinieki», kura caur un cauri dvesmo jau gluži globālā ceļojumu un piedzīvojumu romantikā, — Ūdens- žurks paliek tāds kā jocīgs un gandrīz vai aizklīst uz pasaules otru malu …
Tādējādi līdz ar grāmatas pirmo lappusi esam pametuši ikdienu un iegājuši gluži citā pasaulē, kura … brīnumainā kārtā izrādās tā pati reālā īstenība — tā pati vecā, labā Anglija ar visiem šīs zemes paradumiem, ieražām un aizspriedumiem, kā arī ģeogrāfiju, vēsturi, augu un dzīvnieku valsti, kas atveidota precīzi līdz pat detaļai, — tā ir Anglija, ko mēs jau sen pazīstam. Bet paradoksi ar šādu spriedumu tikai sākas, jo tikpat pareizs un patiesībai atbilstošs būs arī gluži pretējs secinājums par «Vēju vītolos», proti: tādas pasaules, kāda dzīvo un elpo šinī grāmatā, nav nekur, tā pastāv tikai cilvēka ilgās un sapņos no bērna kājas līdz sirmam vecumam. Detaļas, faktūra — jā, tas viss ir no īstenības, no pilnīgi konkrētas zemes un tautas: kamīni, mīkstie atzveltņi, grauzdu maizes, auzu biezputra, «Vecais Bērtons»… Pat Kurmītim — gluži mazturīgam zēnam — arī tam ir lepns melna samta smokings mugurā! Mazs, bet īsts džentlmenis!
Taču raksturi, kas ir kvalitatīvi augstāka literatūras struktūrvienība salīdzinājumā ar detaļām, faktiem un notikumiem, — tie aiziet pāri vienas nācijas robežām, iesniedzas visas zemes un cilvēces apvāršņos, ikvienam daiļdarba lasītājam liek tieši un dzīvi uzņemt sevī autora idejas, domas un centienus; un raksturu analīze savukārt dod vislabākās iespējas saprast un vērtēt literāru daiļdarbu. Ņemsim kaut vai «Vēja vītolos» galveno varoni Krupi, kas ir skaists, nelabojams un nepārspējams «grūti audzināmais» puika K- Greiema pasaulē, vienlaikus bezgala mīļš un pilnīgi nepanesams dzīvnieks; palaidnis, viltnieks, trakulis un
džentlmenis — viss vienā personā, raksturs ar mutu|ojošu iekšēju spēku, neizsīkstošu fantāziju un atjautību. Sajā tēlā visizteiksmī- gāk dzīvo mākslas darba dialektika, jau iepriekš minētā paradoksālā pretruna, kad harmoniski tiek savienots šķietami neiespējamais: lasot K. Greiema stāstu, pat bērnam nāk smiekli, pat bērns jūtas gudrāks par Krupi, morāli pārāks un augstāks par neapvaldīto, lielīgo dzīvnieku, un daiļdarbs lappusi pēc lappuses uzkrāj un vairo lasītāja cenšanos būt pārākam, gudrākam un apzinīgākam — te slēpjas stāsta audzinošais spēks, jo stiprāks un iedarbīgāks tādēļ, ka tas ir neapzināts, — bet patiesībā Krupi nevar pārspēt neviens no mums! Viņš paliek neaizsniedzams! It īpaši ar savu mutuļojošo enerģiju, ar spēju bez jebkādām maziskām blakusdomām atzīties paša kļūdās un trūkumos un itin nevienu citu tajos nevainot, tikai sevi, un līdz ar to «celties pāri sev», kā teicis Rainis, kļūt pilnīgākam. Trakulim Krupītim šīs spējas ir vairāk, nekā vajadzīgs, tādēļ viņš — vai nu tas kādam patīk, vai nepatīk — jāatzīst par ideāla nesēju K- Greiema daiļdarbā. Mazajiem lasītājiem tas ir skaidrs pats par sevi, bērna uztverē Krupis nenoliedzami ir pats galvenais, pats stiprākais un skaistākais raksturs. Viņš nav ne pozitīvais, ne arī negatīvais, bet īstais varonis, īstais cietējs un īstais darītājs. Vinnijs Pūks paliek tālu iepakaļ, tā ir tikai lellīte ar zāģu skaidām galvā. Turpretim Krupis ir veidots no mūsu pašu (gan lielo, gan mazo!) miesas un asinīm, mūsu pašu nepiepildītajām ilgām un centieniem, mūsu nesasniegtajiem un tālab mūžam dzīvajiem mērķiem un kaislībām. Autors gan par dzejnieku dēvē 2urku, bet — paraugieties paši! — nesalīdzināmi dedzīgāks un lielāks dzejnieks ir Krupis. Viņam dziesma laužas ārā spontāni, brīžam viņš vienkārši nevar nedze- jot, tas ir gandrīz vai dzīvības un nāves jautājums. Zurks sameklē atskaņas un tad rīmē; Krupis ieliek dzejolī savu sirdi un dvēseli, visu būtību.
Stāsta pēdējā nodaļā autors rāda, kā Krupis pārvērties. Bet es tam neticu. Nē, nē! Jautrais zēns tikai nospēlē viņam varmācīgi uzspiesto solīdā, stīvā angļa lomu, lai banketa ainā ik pa brīdim slepus pamestu skatu uz Āpsi un Žurku un redzētu abus pāraudzinātājus aiz brīnumiem plati pavērtām mutēm … Ne jau pirmoreiz Krupis notēlo rāmu jēriņu!
Bet piekritīsim Kenetam Greiemam, ka stāsta noslēgumā patiešām esam dzirdējuši Krupja pēdējo dziesmiņu:
Lai dzīvo sveiks! Lai slava tam! Lai mūžam sveiks!
Lai Krupis — sveiks! — Urrā!
Tāpat kā nemirstīgais, jautrais un spēka pilnais dzīvnieks, mēs varam to atkārtot neskaitāmas reizes. Un, kamēr mēs šo dziesmu dziedam, kamēr vien to atceramies, tikmēr dzīvs un sveiks ir vecais Krupis, visi dzīvnieki un džentlmeņi.