Mārtiņš Poišs KĀ «VĒJŠ VĪTOLOS» TIKA ILUSTRĒTS
… Mātei Zemei ir daudz ko dot tiem, kas viņu cenšas saprast, kas tiecas iepazīt sīko kustonīšu dabu, kuri dzīvo uz zemes, kasa un rok tajā alas, krāj pārtiku, rāpo un peld un kuru īsais dzīvības brīdis tiek aizvadīts, gādājot sev iztiku, vienalga, kāda tā būtu,— tārpi vai vaboles, rieksti vai zivis. Gluži tāpat kā mēs, cilvēki, viņi ir mūžam aizņemti: Kurmis — lauku arājs un vagotājs; Zurks — īsts laivinieks, ūdens straumju, virpuļu un visa kā cita zinātājs; Āpsis, liels un drukns, un lempīgs, bet — skat! — uz viņu var paļauties, viņš ir sīkās radības aizstāvis; un Krupis — tik nepanesams un reizē mīļš, vienmēr kaut kādā ķezā līdz ausīm, tomēr ne mirkli nezaudē savu lielības garu. Un šie tēli nav karikatūras, bet gan īstas dzīvas būtnes, ko radījis cilvēks, kurš mīl gan šīs būtnes, gan visu, ko tās mums simbolizē, un, lūk, šis cilvēks man pastāstīja, kur šīs radības dzīvo un kur tās var atrast.
Kenets Greiems jau bija vecs vīrs, kad es pie viņa ierados, īsti neuzticēdamies savas grāmatas jaunajam ilustratoram, viņš tomēr pacietīgi noklausījās manu stāstījumu par to, kā es esmu iecerējis paveikt savu darbu. Tad rakstnieks teica:
— Sīs mazās radības man ir mīļas, nenodariet tām pāri!
Un vairāk neko. Bet tad, atspiedies uz roku balstiem, viņš izslējās krēslā taisnāk un, pavērsis savu skaisto senā vikinga galvu sānis, arvien vairāk iejuzdamies, sāka stāstīt par netālo upi, par pļavām, kur Kurmis tanī pavasara rītā izlauza zemes virskārtu, par krastmalu, kur Zurks sev ierīkojis māju, par atvariem, kuros slēpjas Ūdrs; un par Mūžamežu tālāk uz paugura, kas paceļas pār upi, — bīstamu briesmu vietu, ja vien tur nebūtu
patvērusies Āpša mītne; un visbeidzot — par Krupjapili. Viņš ļoti gribētu, rakstnieks sacīja, kopā ar mani aiziet un izrādīt man upes krastu, ko viņš tik labi pazīst, bet…
— … es vairs nevaru aiziet tik tālu, jums jāatrod ceļš vienam pašam.
Tā es pametu Kenetu Greiemu un, staigādams gar upi pēc viņa stāstījuma, aizvadīju jauku pēcpusdienu ar skiču burtnīcu rokā. Pavisam viegli visu to varēju iedomāties, sēžot upes krastā vai ar skatienu sekojot burbulīšu svītrai, kura liecināja, ka Zurks nav nemaz tālu jāmeklē. Upes otrā pusē aizstiepās līdzenas pļavas, un es zināju: kaut kur tanīs pļavās — jā, arī patlaban — Kurmis sev kārto ziemas guļvietu, lai tajā gaidītu pirmo pavasara elpu… un tur, tālumā aiz piekalnes, milzīgajos Mūžameža plašumos Āpsis pilda pārtikas noliktavas, gatavodamies ziemai. Krupi es iztēlojos mīkstā krēslā šņākuļojam diendusas nomiedzī savā Krupjapilī lejāk pa upi. Ilgi es snaikstīju kaklu gar ūdens- malu, lai atrastu Žurka laiviņas piestātni un vietu, kur Kurmis šķērsoja straumi un satikās ar Žurku, un, klausīdamies ūdens trokšņos, klusajā čalā un plunkšķos, kas mazajām radībām ir tik svarīgi, gandrīz vai redzēju mazo laiviņu, iebrauktu starp niedrēm.
Pār ūdeņiem sāka mesties krēsla, kūpēja migla, bet augstāk mežs vēl kvēloja pēdējos rieta staros, vieglā rudens vakara blāzmā, un es pagriezos mājup, uzmanīgi likdams soļus, lai ne- uzmītu virsū nevienai dzīvajai radībai.
Man vajadzēja vēlreiz tikties ar Kenetu Greiemu. Aizgājis pie viņa, es varēju rakstniekam parādīt savu pūliņu augļus. Lai gan viņš izteica kritiskas piezīmes, tomēr rādījās apmierināts un, pie sevis smaidīdams, teica:
— Man patīk, ka jūs viņus esat zīmējis reālus.
Likās, mūs priecīgus dara kopīgs noslēpums: mēs abi zinājām, ka attēlos tvertas patiesās vietas pie upes, kur mazās radības dzīvo.
Ernests H. Separds
No priekšvārda «•Charles Scribner's Sons» (ASV) izdevumam.
SATURS
I. Upeskrasts 3 II. Plašais lielceļš 21
III. Mūžamežs 38
IV. Misters Āpsis 53 V. Mīļās mājas 70
VI. Misters Krupis 90 VII. Stabulētājs rītausmas vārtos 109 VIII. Krupja piedzīvojumi 122
IX. Visi lieli ceļinieki 141
X. Krupja turpmākie piedzīvojumi 163 XI. «Tam asaras kā pērkonlietus lija» 183
XII. Odiseja atgriešanās 204
Poišs M. Dzīvnieki un džentlmeņi 222
Separds E. H. Kā «Vējš vītolos» tika ilustrēts
Кеннет Грехем ВЕТЕР В ИВАХ Рига «Лиесма» 1987 На латышском языке
Перевел с английского Мартиньш Пойш Художник Эрнест X. Шепард
Vidējā skolas vecuma bērniem Kenets Greiems VEJS VĪTOLOS
Redaktore T. Liseka Mākslinieciskais redaktors V. Selkovs Tehniskā redaktore I. Soide Korektore L. Smilga Nodota salikšanai 30.04.86. Parakstīta iespiešanai 0541.86. Formāts 60 x 84/16. Tipogrāfijās papīrs JVe 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 13,48 uzsk. iespiedi.; 13,99 uzsk. krasu nov.; 11,42 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Pašūt. JV° 102887. Cena 70 kap. Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nu 208/32496/B-945. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.
Greiems K. Vējš vītolos Angļu rakstnieka Keneta Greiema garstāsts «Vējš vītolos» pieder pie bērnu literatūras klasikas. Vienkāršais un reizē poētiskais vēstījums par upes krasta dzīvnieciņiem Kurmi, Žurku un Krupi māca tā lasītājiem — gan maziem, gan lieliem — izjust dabas un dzīvības skaistumu.
paskaidrojumi
[1] džiga — jautra angļu (arī franču) tautasdeja.
[2] pāns — sengrieķu mitoloģijā ganību un mežu dievs. Pānu attēloja spalvainu un bārdainu, ar ragiem un āža kājām.
[3] demurova n. kenets Greiems un viņa garstāsts «Vējš vītolos». Kenneth Grahame, «The Wind in the Willows». Moscow, 1981, 5.-6. Ipp.