Reizēm viņš klusībā lūdza dievu. Dažreiz kopā ar viņu dievu lūdza Narau, šejienes skolotājs, kurš bija pievērsies «lotu» jau septiņus gadus — kopš tās dienas, kad viņu no ugunskura paglāba doktors Džeims Ellerijs Brauns, izpirkšanai iztērējot nieka simts tabakas pakas, divas flaneļa segas un lielu viskija pudeli. Pavadījis divdesmit stundas vienatnē un lūgšanās, Narau pēdējā brīdī bija izdzirdējis aicinājumu doties līdzi Džonam Stārherstam kalnos.
— Skolotāj, es iešu tev līdzi, — viņš bija paziņojis.
Džons Stārhersts bija apsveicis viņa lēmumu ar atturīgu prieku. Nudien dievs stāvēja viņam klāt, ja jau gars bija pamodies tādā mazdūšīgā radījumā kā Narau.
— Man, visvājākajam tā kunga traukam, patiešām nav gara, — sēdēdams laiviņā, Narau teica ceļojuma pirmajā dienā.
— Tev ir jātic, vēl stiprāk jātic, — misionārs iegalvoja viņam.
Tajā pašā dienā augšup pa Revu devās vēl viena laiviņa. Bet tā brauca nopakaļ un centās palikt nemanīta. Arī šī laiviņa piederēja Ra Vatu. Tajā sēdēja Erirola, Ra Vatu brālēns un uzticams rokaspuisis, bet nelielā groziņā, kuru viņš nelaida laukā no rokām, atradās vaļa zobs. Tas bija lielisks zobs, veselas sešas collas garš, skaisti veidots, gadu gaitā kļuvis dzeltenīgi sārts. Arī šis zobs piederēja Ra Vatu, bet, kad tāds zobs sāk iet no rokas rokā, Fidži parasti notiek kaut kas ievērības cienīgs. Jo redziet, kā ir ar to vaļa zobu: tas, kurš saņēmis to kā dāvanu, nedrīkst noraidīt lūgumu, kas tiek izteikts dāvinot vai pēc kāda laika. Lūgt var visu ko, sākot ar cilvēka dzīvību un beidzot ar cilšu savienību, un neviens fidžietis nav tik zemu kritis, lai pieņemtu zobu, bet noraidītu lūgumu. Dažreiz lūgums paliek neizpildīts vai arī tā izpilde tiek novilcināta, bet tad sekas ir bēdīgas.
Sava ceļojuma otrās dienas beigās Džons Stārhersts atpūtās Revas augštecē pie kāda ciema vadoņa, vārdā Mongondro. Otra rītā viņš kopā ar Narau gatavojās kājām doties uz dūmakainajiem kalniem, kas tagad tuvumā šķita zaļi un samtaini. Mongondro bija lādzīgs, tuvredzīgs večuks, kurš sirga ar elefantiāzi un vairs nebija noskaņots karot. Viņš uzņēma misionāru viesmīlīgi, pacienāja ar labumiem no sava galda un pat aprunājās ar viņu par reliģiju. Mongondro gribēja visu zināt un sagādāja Džonam Stārherstam lielu prieku, lūgdams pastāstīt, kā viss pastāv un kā sācies. Pabeidzis īso apskatu par pasaules radīšanu, kā tā aprakstīta pirmajā Mozus grāmatā, misionārs redzēja, ka Mongondro ir dziļi aizkustināts. Kādu laiku vecais virsaitis klusēdams smēķēja. Tad viņš izņēma pīpi no mutes un skumīgi pašūpoja galvu.
— Tas nevar būt, — viņš teica. — Es, Mongondro, jaunības dienās labi strādāju ar cirvi. Un tomēr man bija vajadzīgi trīs mēneši, lai uztaisītu vienkoci — mazu vien- koci, ļoti mazu vienkoci. Un tu saki, ka visu šo zemi un ūdeni ir radījis viens cilvēks …
— Nē, to radījis dievs, vienīgais īstais dievs, — misionārs pārtrauca viņu.
— Tas ir viens un tas pats, — Mongondro turpinaja. — Visa zeme un viss ūdens, koki, zivis, krūmi,_ kalni, saule, mēness un zvaigznes — tas viss radīts sešās dienās? Nē, nē! Es tev saku, jaunības dienās es biju veikls puisis, un tomēr man bija vajadzīgi trīs mēneši, lai uztaisītu nelielu vienkoci. Ar šo pasaciņu var biedēt mazus bērnus, bet neviens vīrietis tai neticēs.
— Es esmu vīrietis, — sacīja misionārs.
— Jā, tu esi vīrietis. Bet manam tumšajam prātiņam nav lemts saprast to, kam tu tici.
— Kad es tev saku, es ticu, ka viss ir radīts sešas dienās.
— Lai nu tā būtu, lai nu tā būtu, — vecais kanibals nomurmināja mierinošā tonī.
Līdzko Džons Stārhersts un Narau bija aizgājuši pie miera, Erirola ielavījās vadoņa būdā un pēc diplomātiskam pārrunām pasniedza Mongondro vaļa zobu.
Vecais virsaitis ilgi grozīja to rokās. Zobs bija skaists, un večuks ļoli kāroja dabūt to savā īpašumā. Taču viņš nojauta, ko viņam lūgs. «Nē, nē… Vaļa zobs ir skaists, bet…» — un, kaut gan virsaitim tecēja siekalas, viņš laipni atteicās un atdeva zobu Erirolam.
Maza gaismiņā Džons Stārhersts garos ādas zābakos jau soļoja pa taciņu cauri krūmiem, un viņam pa pēdām sekoja uzticamais Narau, bet misionārs pats gāja pa pē- dārn kailam pavadonim, ko bija iedevis Mongondro, lai parādītu ceļu līdz nākamajam ciematam, kuru viņi sasniedza ap pusdienas laiku. Tālāk viņus veda cits pavadonis. Kādu jūdzi aiz viņiem kājoja Erirola, pārmetis pār plecu groziņu ar vaļa zobu. Jau divas dienas viņš gāja nopakaļ misionāriem un piedāvāja zobu ciemu vadoņiem. Bet tie cits pēc cita atteicās no zoba. Šis zobs parādījās tik drīz pēc misionāra ierašanās, ka vadoņi noskārta, ko viņiem lūgs, un nepieņēma dāvanu.
Ceļinieki gāja aizvien dziļāk kalnos, bet Erirola nogriezās pa slepenu taku, aizsteidzās misionāram priekšā un sasniedza Buli cietoksni Gatokā. Buli nezināja, ka Džonam Stārherstam kuru katru brīdi jābūt klāt. Un zobs bija skaists — neparasts, reti sastopamas krāsas eksemplārs. Zobs tika pasniegts publiski. Gatokas Buli apkārt stāvēja viņa tuvākie palīgi, bet aiz muguras trīs mušu gaiņātāji, un Buli, kas sēdēja uz savas labakās masas, labpatika saņemt no ziņneša rokām va|a zobu, ko bija sūtījis Ra Vatu un kalnos nogādājis Ra Vatu brālēns Erirola. Dāvana tika pieņemta, aplausiem skanot un visiem palīgiem, ziņnešiem un mušu gaiņātājiem pilnā rīklē kliedzot:
— Ai Voi! Voi! Voi! A! Voi! Voi! Voi! A tabua Ievu! Voi! Voi! A mudua, mudua, mudua!
— Drīz ieradīsies cilvēks, baltais cilvēks, — sāka Erirola, ieturējis pienācīgu pauzi. — Viņš ir misionārs un ieradīsies šodien. Ra Vatu ir izteicis vēlēšanos dabūt viņa zābakus. Viņš grib pasniegt tos savam labajam draugam Mongondro un katrā ziņā kopā ar kājām, jo Mongondro ir vecs un zobi viņam vairs nav nekādi stiprie. Gādā, o, Buli, ka zābaki tiek nosūtīti kopā ar kājām! Viss pārējais var palikt tepat.