Džons Vindems. Vainas meklēšana
\.
Pirmā nodaļa
Pavisam agrā bērnībā man sapņos bieži rādījās Pilsēta. Tamlīdzīgs fakts pats par sevi nav nekāds brīnums. Un tomēr pastāv viens «bet»: šie sapņi apciemoja mani labu laiku pirms tam, iekām es aptvēru, ko īsti nozīmē Pilsēta. Manām vīzijām piemita kāda īpatnība: tās stūrgalvīgi atkārtojās. Es skatīju žilbinošu sauli pār debeszilu līci, ielas, namus, krastmalu, milzīgas laivas piestātnē... Nomodā nekad nekas tāds nepastāvēja: ne jūra, ne laivas...
Mājas sapņos neiedomājami atšķīrās no reālajā dzīvē iepazītiem mitekļiem. Arī ielas bija vienreizīgas: ērmotas ekipāžas kustējās pašas no sevis — bez iejūga, bez zirgiem. Dažbrīd debesīs noplaiksnīja gigantiski, spīguļojoši ķermeņi, un, savādi, taču es biju pārliecināts: tie nav putni.
Atkal un atkal šo fantastisko vietu es skatīju gaismas pielijušu: tur valdīja diena. Šad tad, retumis pār Pilsētu nolaidās nakts un nedabiski spilgtas ugunis apspīdēja krastu. O, tas likās tik vilinoši! Unikāla izrāde! .. . Reiz, kad biju vēl tik mazs, lai naivumā kļūdītos, pajautāju savai vecākai māsai Mērijai, kur gan varētu atrasties šī brīnumainā vieta.
Uzklausījusi mani, Mērija noliedzoši pagrozīja galvu un bilda: tādas vietas nekur nav. Nudien, mūslaikos — noteikti nav. Iespējams, Mērija pieme-tinēja, tev ir nosapņojies kaut kas no Izmirušo dzīves pirms daudz, daudz gadu simtiem. Un vispār — sapņi ir diezgan jocīga lieta: tie nepazīst šķēršļus, tāpēc tas, kas parādījies man, varētu būt gabaliņš no senču pasaules, no tās pašas paradīzes, kurā mājoja Izmirušie, līdz tos pārsteidza Sods.
To visu izskaidrojusi, māsa vērīgi palūkojās manī, un viņas seja kļuva domīga. Čukstus, bet uzstājīgi, viņa man piekodināja nevienam neko par tamlīdzīgām vīzijām nestāstīt. Normālus ļaudis, cik viņai zināms, tādi ačgārni sapņi nedz miegā, nedz ārpus miega neapciemojot. Tālab, pasarg' Dievs! Lai es neiedomājos klāstīt savus sapņus nepazīstamiem cilvēkiem!
Padoms nāca laikus, un, man par milzīgu laimi, es šo padomu ņēmu vērā. Mums visapkārt dzīvoja kaimiņi ar pamatīgi ievingrinātu ožu uz visu aizdomīgu. Piemēram, jau tas, ka es biju kreilis, spieda viņus uzlūkot mani diezgan greizi. Tādējādi es ilgi, ilgi nevienam neko nestāstīju par saviem dīvainajiem sapņiem.
Un vecākās māsas padoms lieti noderēja. Nebūtu bijis šī padoma, es droši vien izpļāpātos kādam gan par sapņiem, gan par noslēpumaino kontaktēšanos ar manu māsīcu Rozalindi. Un tas katrā ziņā bēdīgi beigtos mums abiem (zināms, vienīgi tad, ja man noticētu). Lai gan tolaik mēs ar Rozalindi nepievērsām mūsu «divtērzēšanai», kā mēs šo kontaktēšanos dēvējām, nekādu uzmanību, — tā tomēr palika mūsu noslēpums. Hmm ... Esmu sācis steigties, izklāstot notikumus. Par šo manu divtērzēšanu ar Rozalindi jūs uzzināsit vēlāk.
Jā, pastāvēja dīvaini sapņi, pastāvēja tikai mans un Rozalindes noslēpums, taču personīgi sevī es nesaskatīju neko mulsinošu, neko tādu, kas šokētu pārējos. Puika kā puika, uz mata tāds pats del vēris kā citi vienaudži, un vide, kurā es dzīvoju, manā uztverē bija vienīgā normālā un vienīgā iespējamā īstenība.
Tā tas turpinājās līdz dienai, kad satiku Sofiju.
Starp citu, arī tobrīd nekādu īpašu noviržu savā apziņā nejutu. Turpretī patlaban, raidot skatienu pagātnē, smadzenes nekļūdīgi izgaismo katru dienu un stundu, to pēkšņo laika grūdienu, kad manā — bērna — dvēselē ieskanējās pirmās šaubas.
Šai dienā mājinieki pa paradumam atstāja mani paša ziņā, tā sacīt: bez uzraudzības. Biju apmēram desmit gadus vecs ziķeris. Jaunākā no manām māsām bija piecus gadus vecāka par mani, līdz ar to krietnu dienas daļu es vadīju patstāvīgi.
Nolemts — darīts: devos pa lauku ceļu dienvidu virzienā! Pagājis garām vairākiem tīrumiem, pēkšņi atdūros pret varen augstu uzbērumu un rāpos tā korē.
Toreiz daudz neprātoju par uzbēruma rašanās cēloņiem. Uzbērums likās tik monolīts, tik varens, ka bija skaidrs — nē, tas nav cilvēka roku darbs!... Man pat neiešāvās prātā ideja saistīt uzbēruma rašanos ar Izmirušajiem, par kuriem jau biju dzirdējis no tēva un mātes. Sākumā uzbērums virzījās ar ieliekumu pa tādu kā apli, pareizu apli, tad spēji iztaisnojās un bultveidīgi devās kalnu virzienā. Uzbērumu izjutu kā apkārtesošās dabas sastāvdaļu, gluži tāpat kā upi, debesis, kalnus.
Jau agrāk biju iemanījies uzrāpties pašā korē, bet gandrīz nekad nebiju pētījis uzbēruma pretējo pusi. Nezin kāpēc zemi otrpus uzbēruma uzskatīju par svešu, — ne jau naidīgu, vienkārši — svešu, man nepiederošu. Bet pavisam nesen es tur atradu interesantu vietu: lietusūdeņi, tecēdami no kores pa nogāzes pretējo pusi, smiltīs bija izskalojuši prāvu ieplaku. Ja apsēdās ieplakas pašā augšā un enerģiski atgrūdās, varēja šauties lejup īsti ātri un pašās beigās nolidot vairākas pēdas gaisā, pirms iekrist mīkstu, siltu smilšu kaudzē.
Aizrautīgajās vizināšanās reizēs nekad nevienu šeit nebiju saticis. Bet šoreiz, kad rausos ārā no smiltīm pēc trešā lidojuma, izdzirdēju sev aiz muguras kādu balsi uzsaucam:
— Sveiki!
Atskatījos. Sākumā nevarēju aptvert, no kurienes nāk šī balss. Tad manu uzmanību saistīja zaru sakustēšanās krūmājā. Zari pašķīrās, un no tiem izspraucās saulē iedegusi sejiņa tumšu matu cirtu ierāmējumā. Sejiņa nopietni vērās manī, ausīdamās, turpretim acīs mirdzēja gaiša uzticēšanās un ziņkārība. īsu brīdi klusēdami lūkojāmies viens otrā. Tad es pamāju ar galvu un bildu:
— Sveiki!
Pēc nelielas minstināšanās, atvirzījusi zarus sānis, no krūmāja iznāca meitene. Augumā viņa bija sīkāka par mani un laikam arī jaunāka. Knīpas ģērbs sastāvēja no brūnām raupja auduma bikšelēm un dzeltena krekla.
Pārsteigts burtiski ieurbos viņā ar skatienu. Mūsmājās bieži pulcējās dažnedažādi pieaugušie un bērni, tādēļ es pazinu visus bērnus, arī tos, kuri dzīvoja tālu no mums. Jutos kā apstulbis, vaigu vaigā satikdams svešu skuķi.
— Kā tevi sauc? — jautāju.
— Sofija, — viņa atbildēja. — Un tevi?
— Dāvids, — noskandināju. Pēc mirkļa apvaicājos:
— Kur tu dzīvo?
— Tur, — viņa nenoteikti pamāja ar roku svešās zemes virzienā.
Meitēns nespēja atraut skatienu no smilšu renes, pa kuru nupat biju tik braši novizinājies.
— Nav bail? — Sofija jautāja, lūkodamās manī jau daudz uzticīgāk.
— It nemaz. Gribi pamēģināt?
Bez vārda runas viņa veikli uzrāpās korē. Enerģiski atgrūdās un notraucās lejā: mati vien nolīpi-nājās, — kvēlošu seju, aizrautībā degošām acīm.
— Vēlreiz! Labi?! — iesaucās Sofija un, negaidīdama mani, rāpās korē.
Otrais lidojums sajūsmināja viņu vēl vairāk. Taču trešais izrādījās neveiksmīgs. Mazliet kļūdījusies, viņa piezemējās sānis no manas parastās «nosēšanās» vietas. Cerēju, ka skuķis tūdaļ celsies un mēs no jauna rāpsimies korē. Bet Sofija nezin kāpēc palika sēžam smiltīs.
— Nu! Celies taču! — es nepacietībā pastūmu viņu. Līdzko Sofija mēģināja pakustēties, tās seja savilkās sāpju grimasē.
— Nevaru... Ļoti sāp, — meitene vārgi iestenējās.
— Kurā vietā sāp? — jautāju neizpratnē.
— Kāja iestrēga, — Sofija tikko dzirdami nočukstēja.
Tagad arī es manīju: skuķa kreisais zabaks bija apbērts ar smiltīm. Metos rakt smiltis ar rokām, kamēr uzdūros zābakam: tas bija stingri iesprūdis starp diviem lieliem akmeņiem. Mēģināju atvirzīt akmeņus, taču neveiksmīgi.