— Kā sviežas, vecīt?
Es atskatījos bez kādām bailēm, jo tajā brīdī biju pilnīgi aizmirsis par Sofijas noslēpumu.
Zēns, kas man uzsauca, stāvēja krastā līdzās akmenim, uz kura atradās mūsu zābaki. Šo puisi es pazinu: tas bija Alans, kalēja Džordža Ervīna dēls, divus gadus vecāks par mani. Un pēkšņi es atcerējos: Sofijai taču ir basas kājas!
— Prieks tevi redzēt! — noteicu bez sevišķa prieka. Devos pie akmens un satvēru Sofijas zābaciņus.
— Ķer! — iesaucos, pasviezdams meitenei zābaciņus tā, lai zābaciņi pēc iespējas precīzāk nonāktu viņas rokās.
Vienu zābaku Sofija satvēra uzreiz, bet otrais iekrita ūdenī: viņa neveikli noliecās un izvilka to.
— Ar ko tad jūs abi tik aizņemti? — Alans vaicāja.
Sāku skaidrot, cik labi šeit ķeras mazas zivtiņas, pūlēdamies neskatīties Alana smīnošajās acīs: šo to par viņu es zināju, un man bija iemesls sevišķi nepriecāties par mūsu tikšanos.
— Zivtiņas? — Alans nicinoši pavīpsnāja. — Tādus kroplīšus tu sauc par zivtiņām?
No manis viņa skatiens pārmetās uz Sofiju, kura lēnām rāpās krastā, turēdama rokās zābaciņus.
— Kas tā tāda? — viņš iejautājās.
Izlikos, ka esmu ļoti aizņemts, uzvelkot zābakus un klusēju. Kad pacēlu galvu, ieraudzīju, ka Sofija jau paguvusi izgaist krūmos.
— Kas viņa ir? — Alans atkārtoja. — Šķiet, ka agrāk viņu neesmu ...
Pēkšņi viņš aprāvās pusvārdā: kaut kas man aiz muguras saistīja viņa uzmanību. Es apsviedos un ieraudzīju mazas, basas kājiņas nospiedumu mitrās smiltīs. Strauta vidū atradās neliels sēklis, un Sofija bija tam uzminusi, ķerdama otro zābaciņu. Nospiedums bija pavisam svaigs, un tajā skaidri varēja saskaitīt sešus pirkstus ...
Satvēru dukuru un izgāzu visu, kas tajā bija, uz nospieduma. Sauja zivtiņu līdz ar ūdeni momentāni izdzēsa Sofijas kājas nospiedumu, taču tūdaļ man kļuva skaidrs, ka visi centieni noslēpt patiesību ir velti, — es biju nokavējis.
— Tas tik bija ko vērts! — iesaucās Alans, un viņa acīs iegailējās uguntiņa, kas man ļoti nepatika . . . Ļoti. . .
— Kas viņa ir? — nu jau prasīgi Alans jautāja trešo reizi.
— Mana draudzene! — atbildēju cik iespējams stingri un neatkarīgi.
— Nu un kā tad sauc šo tavu draudzeni? — viņš zobgalīgi jautāja.
Es neko neatbildēju.
— Nu labi! Drīz mēs visu uzzināsim! — viņš draudoši apsolīja.
— Bet kāda tev gar to daļa? — atcirtu pretim.
Taču Alans, nelikdamies par mani vairs ne zinis,
uzlēca uz klints atlūzas un cītīgi jo cītīgi sāka pētīt krūmāju, kurā bija paslēpusies Sofija.
Vilcināties vairs nedrīkstēja! Metos viņam virsū ar dūrēm, Alans bija daudz druknāks par mani, bet es viņu pārsteidzu un saķērušies mēs kūleniski novēlāmies no akmens. Nekāds labais kauslis nebiju, taču dusmas man palīdzēja. Smadzenēs bija tikai viena doma: jāaiztur Alans, lai Sofija pagūtu apaut kājas un aizbēgt. Ja meitenei tas izdosies, Alans viņu nekad neatradīs. Biju par to pārliecināts. Atguvies no mana negaidītā uzbrukuma, Alans divas reizes cik jaudas iegāza man pa ģīmi. Uz brīdi tas izdzēsa no manas atmiņas Sofiju un divkāršoja niknumu. Gārgdami un izspļaudami smiltis, kas iekļuva mutē, mēs valstījāmies pa krastu. Taču drīz mani spēki izsīka, un Alans to tūlīt pamanīja. Tomēr uz kādu brīdi man bija izdevies viņu aizkavēt. Beigu beigās viņš_ apsēdās uz manis jāteniski un vienīgais, ko vēl spēju, — centos pasargāt no sitieniem galvu. Pēkšņi Alans dīvaini iekaucās, pareizāk sakot, iestenējās — un vairs nesita: viņa augums sašļuka, un es viegli atsvabinājos no tā. Izberzēju acis, palūkojos visapkārt un ieraudzīju ... Ieraudzīju Sofiju: viņa stāvēja līdzās ar smagu akmeni rokās.
— Es viņam iegāzu! — Sofija lepni paziņoja.—Kā tev šķiet, vai viņš ir miris?
Iegāzts bija tiešām pamatīgi. Puisis gulēja bez kustībām, bālu, asinīm noplūdušu seju. Taču varēja dzirdēt gārdzošu, saraustītu elpu, tātad nositusi viņa to nebija.
— Dieviņ mīļais! — Sofija pēkšņi ieraudājās, un akmens izkrita viņai no rokām.
Mēs paraudzījāmies uz Alanu, tad viens uz otru: kā Sofijai, tā man radās dabīga vēlēšanās palīdzēt smiltīs gulošajam zēnam. Taču bailes guva virsroku.
— Neviens un nekad nedrīkst uzzināt noslēpumu! — tik bieži šos vārdus bija atkārtojusi Venderes kundze. — Neviens un nekad!
Smiltīs gulošais zināja šo noslēpumu. Bailes mūs burtiski paralizēja, bailes neļāva tuvoties Alanam un palīdzēt viņam.
Es piecēlos kājās, paņēmu Sofiju pie rokas un stingri pateicu:
— Ejam!
Džons Venders uzmanīgi noklausījās mūsu steidzīgo un juceklīgo stāstījumu.
— Varbūt viņš tomēr neredzēja? Viņš ... varbūt viņu interesēja Sofija, jo viņš nekad agrāk to nebija saticis?
— Nē, — pārliecinoši atbildēju. — Alans redzēja nospiedumu.
— Skaidrs, — Venders pamāja ar galvu. Mani pārsteidza viņa mierīgā un domīgā seja. Viņš no-
pietni palūkojās uz mums: bailēs drebošo Sofiju ar plaši ieplestām acīm un mani — ar dubļiem nošķaidītu fizionomiju, visu vienos nobrāzumos un zilumos. Tad viņa skatiens pievērsās sievai.
— Baidos, vai tikai tas nav noticis, dārgā, — viņš saudzīgi ierunājās.
— Džonij!... — Venderes kundze nobālēja, viņas rokas bezspēcīgi noslīga.
— Žēl, Marta, taču tā tas ir. Mēs vienmēr gaidījām, ka tas reiz notiks. Paldies Dievam, ka viss notika tagad, kad es esmu mājās. Cik ilgs laiks tev vajadzīgs, lai sagatavotos ceļam?
— Pavisam maz, Džonij. Tev... tev taisnība, es vienmēr, vienmēr domāju par to un allaž biju gatava doties projām.
— Labs ir, jāsteidzas. — Džons Venders piecēlās un piegāja pie sievas. Noliecies viņš to apskāva un saudzīgi noskūpstīja. Sofijas mātes acis pildījās asarām.
— Ak, Džonij!... Tu ... tu vienmēr esi bijis tik labs pret mani!... Nekad neviena vārda... neviena pārmetuma man par visām bēdām, kuras es tev sagādāju! ...
Viņš uzspieda savas lūpas viņas mutei, un dažus mirkļus viņi cieši raudzījās viens otrā, tad abi reizē palūkojās uz Sofiju. Venderes kundze bija atguvusi savu jauko smaidu. Viņa steidzīgi uzklāja galdu.
— Veikli mazgāties un tad pie galda! — viņa mums sacīja. — Paēdiet labi kārtīgi, lai viss būtu pa tīro!
Nomazgājis seju un daudzmaz sakārtojies, es paraudzījos uz Venderes kundzi un pavisam negaidot uzdevu jautājumu, kas jau labu laiku bija uz manas mēles.
— Venderes kundze, — vaicāju, — ja jau visa nelaime pirkstos... Kāpēc jūs viņai nevarējāt nogriezt liekos pirkstus? Kad Sofija vēl bija zīdaiņa vecumā? Toreiz viņai tik ļoti nesāpētu, un neviens pēcāk neuzzinātu par... par šiem liekajiem pirkstiem ... Vai ne?
— Nē, Dāvid, — Venderes kundze nopūtās. — Rētas taču paliktu, cilvēki tās_ ieraudzītu un agri vai vēlu izdibinātu taisnību... Ēdiet, ēdiet veicīgāk! — viņa kļuva nemierīga un ātri izsteidzās no istabas.
— Mēs aizbraucam pavisam! — Sofija man pačukstēja, kad beidzām ēst pīrāgu.
— Aizbraucat? — apjucis pārjautāju.
Viņa pamāja ar galvu.
— Mamma man vienmēr teica: mums nāksies aizbraukt, ja kāds to ieraudzīs. Mēs jau tad gribējām aizbraukt... Nu, kad tu ieraudzīji...
— Pagaidi? ... — tikai tagad īsti sapratu Sofijas sacīto. — Jūs aizbraucat? Pavisam? Un nekad vairs šurp neatgriezīsieties?
— Jā. Tā iznāk, — Sofija skumji teica.