Godīgi sakot, biju izsalcis, taču pēc šiem vārdiem ēst vairs negribējās. Truli sēdēju pie galda, zieķē-dams pa lēzeno šķīvi pīrāgu. Blakusistabā bija dzirdama rosīšanās. Tagad sapratu, ka tur notiek. Palūkojos galdam pāri uz Sofiju. Kaklā iesprūda savāds kamols, es to nekādi nevarēju norīt un izspiedu tikai vienu vārdu.
— Kurp? — aizsmacis noprasīju.
— Nezinu. Šķiet, ka tālu, — Sofija pačukstēja.
Mēs sēdējām viens otram pretim. Klusi šņukstēdama, Sofija beidza notiesāt pīrāgu, bet es nekādi nevarēju norīt kaklā iesprūdušo kamolu. Dzīve pēkšņi likās tik tukša, tik bezmērķīga, un man bija sajūta, ka viss, kas vēl notiks, nekad vairs nebūs tāds, kā bija. Beidzies... Mani pārņēma tāda smeldze, ka tikko valdīju asaras.
Venderes kundze ienesa istabā vairākus saiņus un grozus. Kā pa miglu redzēju, ka viņa tos nolika pie durvīm un izgāja laukā. Tad viņa atgriežas un aizveda līdzi Sofiju. Ienāca Džons Venders ar saiņiem un vīstokļiem .. . Līdzko viņš nolika nesamo pie durvīm un pagriezās, lai dotos prom, es pielēcu kājās un skrēju tam pakaļ. Pagalmā jau stāvēja divi zirgi ar nastām mugurā. Biju pārsteigts, ka tie nav iejūgti ratos. Kad vaicāju par to Vendera kungam, viņš nogrozīja galvu un teica:
— Rati, draudziņ, der braukšanai pa ceļu, bet jāšus var aulekšot, kurp sirds vēlas!
Redzot viņu stiprinām saiņus pie sedliem, es, pats sev par lielu brīnumu, tapu varen drosmīgs un nobēru kā pupas:
— Venderkungs! Vai jūs nepaņemtu mani līdzi?
Viņš uz brīdi sastinga, tad apgriezās, un dažas sekundes mēs raudzījāmies viens otrā: rūgtuma pilns viņš noliedzoši papurināja galvu. Biju gatavs lūgties ar asarām. To manīdams, Sofijas tēvs uzlika roku man uz pleca un sacīja:
— Ienāc mājā, Dāvid!
Tukšās viesistabas vidū stāvēja Sofijas mate, acīm redzot, prātodama, vai kaut kas steigā nav piemirsies.
— Marta! — Venders pasauca viņu. — Vai dzirdi, Marta, viņš ... Zēns grib braukt mums līdzi! . ..
Ne vārda nebilzdama, viņa apsēdās uz krēsla malas un pastiepa man pretim rokas. Piegāju viņai klāt: aiz uztraukuma biju gluži mēms. Viņa palūkojās man garām uz vīru un aizlauztā balsī izsaucās:
— Džonij!... Ak, Džonij! Tas necilvēks, viņa tēvs ... Man bail no viņa! ...
Stāvēju blakus viņai un precīzi v i e d u katru viņas domu: man tās bija saprotamākas par jebkuru vārdu. Es zināju, ko viņa jūt, zināju, cik izmisīgi viņa grib, lai es dotos līdzi, un cik skaidri viņa apzinās, ka es nevaru un nedrīkstu to darīt. Jau pirms atskanēja Džona Vendera skumjā balss, es zināju, ko viņa atbildēs.
— Es visu saprotu, Mārtiņ! Taču vairāk par visu es baiļojos par mūsu meitiņu ... Arī par tevi. Ja viņi mūs noķers, tad apvainos ne vien mutanta slēpšanā, bet arī zēna nolaupīšanā, vai saproti?!
— Džonij! Ja viņi atņems mums Sofiju, vienalga viss būs zaudēts! Kāda tur atšķirība?!
— Būtiska atšķirība, dārgā, — Venders maigi iebilda. — Kad vaknukieši pārliecināsies, ka esam aizvākušies no viņu teritorijas, tie nomierināsies: lai tagad citi atbild par mums. Taču, ja pazudīs Strorma dēls, būs pamatīga brēka un mums zudīs pēdējā iespēja izglābties. Tad mūs atradīs pat zem zemes. Tas vairs nebūs risks, — tās būs beigas!
Viņa stāvēja klusēdama. Man bija skaidrs, par ko viņa domā. Tad viņa apvija rokas man ap kaklu un mierīgi teica:
— Tu taču to saproti, Dāvid? Ja tu aiziesi ar mums, tavs tēvs kļūs negants un mums neizdosies aizbēgt. Es ... es no sirds vēlos, lai tu nāktu mums līdzi, bet... Sofijas dēļ, Sofijas dēļ, manu zēn, tu nedrīksti to darīt. Lūdzu, esi prātīgs! Viņai nav citu draugu, izņemot tevi. Tev jāpaliek Sofijas dēļ. Vai tu ... tu to spēsi, Dāvid? Izpildīsi, ko es lūdzu? ...
Viņas teiktais vēlreiz apstiprināja to, ko man jau bija paziņojušas viņas domas: domas bija daudz skaidrākas nekā vārdi. Izvēles nebija, nebija arī spēka kaut ko atbildēt. Klusēdams pamāju ar galvu . .. Un ilgi, ilgi stāvēju, piekļāvis seju viņas rokām, un viņa glāstīja mani tā, kā vēl nekad agrāk neviens mani nebija glāstījis. Arī mana paša māte nekad dzīvē tā nebija mani glāstījusi.
Kad viņi beidza kravāties, krēsla vēl nebija iestājusies. īsi pirms došanās prom Vendera kungs paveda mani sāņus.
— Dāvid, — brīdi klusējis, viņš iesāka. — Es zinu, ka tu mīli Sofiju. Tu uzvedies kā īsts vīrietis un izdarīji viņas labā visu iespējamo. Taču pastāv vēl kaut kas, ko tu vari izdarīt un kas viņai palīdzēs. Vai... tu to izdarīsi, Dāvid?
— Jā, — apņēmīgi sacīju. — Es darīšu visu, ko jūs man teiksit, Vendera kungs!
— Kad mēs aizbrauksim, — viņš turpināja,—nesteidzies tūlīt mājup: tu vari šeit uzkavēties... Līdz pašam rītam! Mēs iegūtu vairāk laika, saproti, zēn? Tu ... nesteigsies?
— Protams, — atbildēju, un viņš paspieda man roku: kā vīrs vīram. Šis rokasspiediens mani nedaudz nomierināja. Sajutu sevī spēku un, pats svarīgākais, apzinājos, ka esmu kādam vajadzīgs: es, Dāvids Strorms, un mana palīdzība. Kaut ko līdzīgu biju sajutis jau tad, kad pirmo reizi satiku Sofiju un kad viņa sastiepa potīti...
Bijām pienākuši zirgiem klāt. Sofija pastiepa man savu roku: sažņaugtā dūrīte kaut ko slēpa.
— Tas tev, Dāvid, — viņa bilda.
Pastiepu pretim roku, un viņa ielika man plaukstā ar dzeltenu lentīti pārsietu šķipsnu no saviem kastaņbrūnajiem matiem. Tad meitene apvija rociņas man ap kaklu un noskūpstīja mani tieši uz lūpām, bet es stāvēju un raudzījos uz šo smalko cirtu...
Tēvs paķēra Sofiju un uzsēdināja zirgam mugurā. Venderes kundze noskūpstīja mani... tikpat liegi kā nupat to bija izdarījusi viņas meita, dudinādama:
— Ardievu, Dāvid! ... Paliec sveiks, mīļais! — Un, pieskārusies manam nobrāztajam vaigam, pačukstēja: — Mēs... mēs to nekad neaizmirsīsim, Dāvid! Nekad neaizmirsīsim...
Viņi devās ceļā. Ar vienu roku Džons Venders bija satvēris pavadu, ar otru — apkampis sievu. Mežmalā viņi apturēja zirgus un māja man ardievas. Es arī pamāju, un viņi virzījās tālāk. Pēdējais, ko fiksēja mans skatiens, bija Sofijas rociņa: viņa to pavicināja, pirms izgaisa mežā. Dziļa krēsla noslīga pār zemi.
Kad pārnācu mājās, rīts jau bija uzausis: visi atradās uz lauka. Pagalmā nevienu nesatiku, izņemot sprauslājošu inspektora zirgu, un es sapratu: tēvs ir mājās... Biju izpildījis Vendera kunga lūgumu, tāpēc cerēju, ka viņi jau ir tālu prom... Naktij iestājoties, jutos pavisam neomulīgi, lai gan ciešā apņemšanās sagaidīt rītu tepat mani nepameta. Pirmo reizi nakšņoju svešā vietā! Venderu namā viss bija tik labi pazīstams, taču pamestajās istabās pēkšņi saklausīju neskaidrus trokšņus, kaut kādu čīkstināšanu. Uzgājis dažus sveču galiņus, aizdedzināju tos, tad iekūru krāsni: malkas jautrā sprēgāšana izkliedēja manas bailes. Bet vēl joprojām mani vajāja dīvainas skaņas, klaudzēšana. Šie trokšņi drebināja māju no iekšpuses un ārpuses ...
Sēdēju, pieslējis muguru sienai, tā, lai pārredzētu visu istabu. Dažreiz baismas sažņaudza kaklu un trīcēja sirds, bet domas par Sofiju atturēja mani no bēgšanas. Un tomēr kāds visu laiku man čukstēja ausī: ārā ir melna nakts, un tu šeit esi viens un pamests...
Tā aizritēja šī garā nakts, un nekas biedinošs ar mani nenotika. Nakts vidū man radās drosme piecel-ties no sola un atlaisties gultā. Es vēl ilgi raudzījos sveču liesmā, ar šausmām domādams par to, kas notiks, kad tās izdzisīs. Sveces tiešām pēc kāda laika izdzisa un ... Un logu rūtīs atmirdzēja saules gaisma. Šķiet, es patiešām biju aizmidzis.
Venderu namā biju atradis sakaltušu maizes donu, taču, pārradies savās mājās, miru vai nost aiz izsalkuma. Tomēr ēdiens nebija tas svarīgākais. Vienīgais, ko man patlaban tā pa īstam gribējās, bija — nepamanītam iešmaukt savā istabā un izlikties, ka esmu gulējis vienā gulēšanā ... Šoreiz man nepaveicās.