Kad es zagos pāri pagalmam, Mērija virtuvē mani pamanīja un iesaucās:
— Nāc šurp! Ātrāk! Visi sen tevi meklē! Kur tu biji? — Un, nesagaidījusi manu atbildi, piemetināja.
— Tēvs trako kā negudrs: nekavējoties dodies pie viņa, citādi būs vēl sliktāk!
Tēvs ar inspektoru sēdēja istabā, kuru reti kāds izmantoja. Es ienācu visnepiemērotākajā brīdī: inspektors ārēji likās mierīgs, bet tēvs spēra vai zemes gaisā.
Piegāju pie tēva.
— Kur tu biji? — viņa jautājuma tonis neko labu nesolīja.— Visu nakti tevis nebija mājās! Nu! Kur tu biji — atbildi!
Es klusēju. Viņš izkliedza vēl dažus jautājumus, un es ne uz vienu no tiem neatbildēju, lai gan kājas man ļodzījās no bailēm: vēl nekad nebiju redzējis tēvu tik saniknotu.
— Ak šitā! — viņš, zobus griezdams, izrunāja,
— nekāda liegšanās tevi neglābs. Kas bija tā izdzini te ne, ar kuru tevi redzēja kopā vakar?
Turpināju klusēt. Tēvs bija puspiecēlies no krēsla, kad iejaucās inspektors.
— Dāvid, — inspektors iesāka miermīlīgi, — slēpt dievzaimību, īpaši, ja ir runa par cilvēkam līdzīgu būtni, — tas ir nopietns pārkāpums. Es vēlos, lai tu to saprastu. Pie mums par tamlīdzīgu slēpšanu draud cietums. Ikviena pienākums ir nekavējoties informēt mani par mazāko novirzi, arī par katru aizdomīgu gadījumu. Tavā gadījumā, ja vien Ervīna zellis nav kļūdījies, runa ir par acīm redzamu novirzi no normas, par visīstāko velnabērnu! Viņš teica, ka šis ... šis bērns ... Vārdu sakot: viņai ir kāja ar sešiem pirkstiem. Tā ir taisnība, Dāvid?
— Nē, — ar grūtībām izspiedu no sevis.
— Viņš melo! — tēvs iesaucās.
— Labi, — inspektors noteica, — ja tā nav taisnība, nekas šausmīgs nenotiks, un tāpēc pasaki mums godīgi: kas viņa ir un no kurienes? Es klausos, Dāvid!
Neko viņam neatbildēju, un ko gan es būtu varējis atbildēt? Klusēdami mēs lūkojāmies viens otrā.
— Tu taču nevari nepiekrist, Dāvid, — inspektors pacietīgi un uzstājīgi mēģināja izdabūt no manis atbildi, — ja viss ir samelots ...
— Pietiek! — tēvs inspektoru asi pārtrauca. — Beigu beigās viņš ir mans dēls, un mans pienākums — tikt ar viņu galā. Ej uz savu istabu! — tēvs pavēlēja, pat nepaskatījies uz mani.
Brīdi svārstījos, jo labi apzinājos, kas sekos šim «ej uz savu istabu». Taču es zināju, ka tēvs, līdz ārprātam saniknots, sitīs mani neatkarīgi no tā, vai es teikšu taisnību vai neteikšu. Es pagriezos un devos uz durvju pusi. Tēvs metās man pakaļ, paķēris no galda jājamo pātagu.
— Tā ir mana pātaga, — inspektors ledaini piezīmēja. Tēvs, rādās, viņu pat nedzirdēja ... Tad inspektors piecēlās no krēsla un atkārtoja šo frāzi tādā balsi, ka tēvs neviļus apstājās. Vienu vai divas sekundes viņš saniknots raudzījās inspektorā, tad no svieda pātagu uz galda un sekoja man...
Nezinu, kur tajā laikā atradās māte. Var jau būt, ka viņai vienkārši bija bail no vīra dusmām... Pie manis ienāca Mērija, palīdzēja noģērbties un apgulties. Pa māsas vaigiem ritēja lielas asaras. Es turpretī, kamēr viņa atradās man līdzās, visiem spēkiem centos turēties braši. Tomēr, tiklīdz viņa, padzirdījusi mani ar karstu buljonu, izgāja no istabas, asaras straumēm sāka plūst no manām acīm. Es brēcu pilnā kaklā ne jau sāpju vai pazemojuma dēļ, bet aiz kauna un bezpalīdzības; krizdams izmisuma, žņaudzīju rokā kastaņbrūnu matu šķipsnu, pārsietu ar dzeltenu lentīti, un aizvilkdamies raudāju un murmināju:
— Es neko nevarēju izdarīt... Sofīt! ... Es neko... neko nevarēju!...
Sestā nodaļa
1
Pret vakaru jutos mazliet labāk un sadzirdēju, ka Rozalinde vēlas divtērzēt ar mani. Jutu arī, ka visi mūsējie ir noraizējušies. Un es viņiem pastāstīju par Sofiju: tagad tas vairs nebija noslēpums. Šis stāsts viņus sabiedēja, un es pūlējos izskaidrot tiem, ka Sofijas vaina katrā ziņā ir ļoti sīka un nebūtiska: tā nav nekāda apgrēcība. Un tomēr viņi bija šokēti. Jo viss, ko es runāju, bija krasā pretstatā ar vispārpieņemtajiem NORMAS kritērijiem. Viņi ticēja, ka esmu patiess, un citādi arī nevarēja būt: sarunājoties domās, nav iespējams melot. Taču viņus pārsteidza mans prātojums, ka novirze no normas var nebūt pretīga... Arī man palīdzēt šobrīd nebija viņu varā, tāpēc es nemaz nebēdājos, kad viņi cits pēc cita apklusa.
Lai gan jutos galīgi pārmocīts, ilgi nevarēju iemigt. Gulēju gultā un iztēlojos, ka Sofija ar vecākiem jau ir sasniegusi Džungļus, bet viņu vajātāji, izvandījušies kā velni pa brikšņiem, griež zirgus atpakaļ.
Beigu beigās mani uzveica miegs, pilns šaušalīgu sapņu. Murgainas ainas jaucās acu priekšā: mēs visi esam sapulcējušies pagalmā; mans tēvs satver Sofiju cieši pie rokas un grasās izpildīt šķīstīšanās procedūru ... Atmodos pats no sava kliedziena: lūdzu tēvu pārstāt... Bija bail vēlreiz iemigt, — nevēlējos no jauna skatīt šos murgus. Un tomēr es iemigu ... Tagad man nosapņojās kas cits: atkal kā bērnībā manā priekšā pletās Pilsēta ar saviem namiem, ielām un mirdzošiem, augstu debesīs lidojošiem ķermeņiem! Daudzus gadus nebiju redzējis šo sapni. Taču Pilsēta bija mats matā tāda pati kā agrāk, un nez kāpēc šis senaizmirstais sapnis mani nomierināja...
Māte ienāca pie manis nākošajā dienā. Viņas acīs nemanīju ne mazākās līdzjūtības vai nožēlas, vienīgi nicinājumu. Mani pieskatīja Mērija. Viņa man aizliedza celties no gultas: visu dienu gulēju uz vēdera, lai dotu mieru jēlajai, brūcēm pārklātajai mugurai. Domās pārcilāju bēgšanas variantus. Izlēmu, ka jāsadabū zirgs, un visu rītu prātoju, kā nozagt kādu no mūsu zirgiem, lai aulekšiem liktos prom uz Džungļiem.
Pa dienu pie manis iegriezās inspektors. Viņš atnesa tūtu ar saldumiem. Sākumā gribēju neuzkrītoši izprašņāt viņu par Džungļiem, zināms, tā, lai viņš neko nenojaustu par manu nodomu: labi pārzinādams «noviržu jautājumu», inspektors droši vien arī par Džungļiem varēs pastāstīt daudz vairāk nekā kāds cits. Taču no šīs domas tūlīt atteicos: viņš taču uz vietas sapratīs, ko gribu darīt!
Inspektors sarunājās ar mani iejūtīgi, pat ar žēlumu, kaut gan mīlestība uz cietušo neietilpa viņa plānos. Sapratu to uzreiz, līdzko viņš pavēra muti.
— Saki man, Dāvid, — inspektors vaicāja, gremodams konfektes, — vai tu Venderu meitu sen pazīsti?
Tā kā neko slēpt vairs nevajadzēja, pateicu visu, kā ir.
— Un vai sen tu pamanīji tās... Sofijas novirzi? — viņš uzdeva otro jautājumu.
— Sen, — nočukstēju.
— Nu, aptuveni, cik ilgi tev tas bija zināms?
— Kādus sešus mēnešus.
Viņš savilka uzacis, kļuva nopietns un raižu pilns.
— Ļoti slikti, Dāvid, — viņš teica. — Pagalam slikti. To sauc par nozieguma slēpšanu, un tu nevarēji to nezināt, vai ne?
Viņa neatlaidīgā skatiena vajats, sāku grozīties, mēģināju novērst acis. Sāpes kļuva stiprākas: tās pārvarēdams, pūlējos inspektoram skaidrot:
— Viss ... viss ir gluži citādi nekā mums māca baznīca . .. Šie ... pirksti... viņi ir tik maziņi...
— «Un katrai pēdai ir tikai pieci pirksti...» — inspektors nodeklamēja, pavirzīdams man tuvāk tūtu ar konfektēm. — Vai tev ir atmiņā šī vieta no Definīcijām?
— M-jā, — izspiedu no sevis.
— Saproti jel, Dāvid: katrs Definīcijas paragrāfs ir nozīmīgs, un būtnes, kas neatbilst kaut vismazākai